Jo mani sauc Ansis…

Es skatos kā trīc loga rūtis, kad telpā sastingst gaiss. Šķiet, ka viss gaiss pārvēršas vibrācijā un tāpēc es nevaru paelpot. Gaiss garšo pēc metāla. Tu zini šo garšu pat tad, ja nekad neesi centies saprast kā garšo metāls, tu vienkārši zini.

Gaisma noraustās un es jūtu kā gaisā uzvirmo jautājums. Es to nedzirdu, es to sajūtu, tas trīsuļodams peld pa gaisu, pieskaras maniem nogurušajiem plakstiņiem un tikpat virmojoši aizpeld atpakaļ, no kurienes nācis.

“Ansis, mani sauc Ansis…” es cenšos pateikt, bet vārdi iesprūst kaut kur kaklā un es tā vietā izmetu pāris neartikulētu skaņu.

Savādi, es neredzu kā sanitārs pagriež kādu kloķi kontroles panelī. Es to arī nedzirdu. Es vienkārši zinu.

Vai varbūt tā uz manu prātu spēlē 45.palātas mazbudžeta saulzaķīšī, kas dzīvo lētos spuldzīšu numuros un atdodas par kilovatiem katram, kam nav žēl par to samaksāt…

Es tā vēlētos visu sākt no jauna. Pirms haizivīm, pirms smiltīm, pirms virvju čūskām, kas mani ievilka tumšākajā nostūrī, pirms paisuma, pirms es nonācu šeit. Es labāk vēlētos, lai es atkal mācētu runāt, bet nezinātu ko teikt, nekā tā, kā ir tagad, kad zinu ko teikt, bet vairs neprotu to pateikt. Mani pirksti neveikli klauvē pa iedomātu tastatūru, cenšoties pierakstīt manus vārdus, jo paša lūpas vairs mani neklausa. Šķiet, ka es esmu attālinājies no visiem, bet visvairāk no sevis. Savādi, ka šo gadu laikā, ko pavadu šeit, es esmu vairāk zaudējis veselā saprāta, nekā to ieguvis.

Spuldzītes noraustās un mana apziņa atkal aizpeld…

Lirikas 2020

Es neprotu elpot lēni,
man vienmēr elpas trūkst.
Un neprotu plūst rēni
pat palos, kad ledāji kūst.

Es esmu kā ubaga plaukstā
pēdējais maizes rieciens.
Un bezzibens negaiss vakarā aukstā –
prot tikai rūkt, bet neseko trieciens.

Es esmu par lielu, lai paņemtu rokās –
vēl viens pārpratums dabā,
Tāpēc ne vienmēr viegli man sokās,
bet vienmēr ticu, ka būs tikai labāk.

(05.05.2020)


* **

Starp Taviem pirkstiem dzīve vijas
Pa vienam pavedienam vien.
Un viss, kas būs, un viss, kas bijis
Starp Taviem pirkstiem maigi skrien.

Un Tavā sirdī mīloši skan puksti,
Tie skaistas melodijas dzied.
Un Tavu lūpu ieskāvienā čuksti 
Par ābelēm, kas tagad zied.

(28.04.2020)


***

Un šodien vējš elpu aiztur,
Pat zvirbulis sētā klusē.
Sens burvis asaras aizbur
Kaut kur citā pusē.

Tu celies un dūres sažņaudz,
Tu celies un tālāk skrien.
Tu neapstājies, Tu pāraudz,
Tavs ceļš ved uz priekšu vien.

Tu nezini vairs kā apstāties,
Stāvot Tu neesi Tu.
Tu nevari vairs to atļauties,
Lai pati sev piedotu.

(22.03.2020)

***

Nesiet mani uz saviem pleciem
Kā kādreiz nesu es jūs.
Dzīve ir kā neparasts aplis,
Kas tagad noslēdzies būs.

Nesiet mani savās sirdīs,
Kā savā es turēju jūs.
Tā es mūžīgi būšu blakus,
Kamēr vēl atmiņas būs.

(11.02.2020)

@necilveex
#KartonaTramvajs

Kad viņas virpuļo ūdenī…

Kad šorīt pamodos, maika bija pielipusi ķermenim. Krūtīs kā spitālīga dauzījās sirds un piere bija mikla. Es atkal peldējos ar viņām. Acīs joprojām atspīdēja sudrabains mirdzums no viņu sudrabainajiem sāniem. Viņas nedod man mieru. Tās neļauj man noslīkt, bet arī izpeldēt krastā tās neļauj.

Sudrabkrāsas haizivīm es esmu kā savāda izklaide – tās varētu mani aprīt vienā mirklī, bet tas taču nebūtu interesanti, vai ne? Kad viņas virpuļo ūdenī, es vienlaicīgi jūtu savās dzīslās gan dzīvību, gan nāvi… Un tomēr es slīkstu… Tikai daudz lēnāk. Mani sen jau vairs neizglābt. Mani sen vairs nepanākt. Mani sen vairs neatrast. Un tur nav nekā neparasta.

Aizsargāts: Sociopāta piezīmes 13.07.2017

Šis saturs ir aizsargāts ar paroli. Lai to apskatītu, lūdzu, ievadiet savu paroli zemāk:

Parole:

Aizsargāts: Par atskaitēm

Šis saturs ir aizsargāts ar paroli. Lai to apskatītu, lūdzu, ievadiet savu paroli zemāk:

Parole:

Sociopāta dienasgrāmata. 18-11

Es šodien Tev pastāstīšu kā es aizbēgu no savas pagātnes. Es neizstāstīšu, tikai pastāstīšu…

Pienāca diena, kad rīta pelēkais stingums lika kaut kam dziļi manī notrīsēt. Balti uzplaiksnījumi un šaujampulvera smaka. Bērnības nerātnības, kurās mēs visi kā neprātīgi meklējām savu galu. Es – vairāk, nekā citi. Es baidījos palikt pieaudzis – iesēsties birojā, buroties cauri papīru kaudzēm, pirkt un pārdot cilvēku dzīves un spēlēt šahu ar viņu likteņiem. Mani šausmināja vien šī doma pati par sevi. Tomēr ar nākotni ir tāpat kā ar pagātni – jo vairāk no tās bēgam, jo tuvāka tā kļūst. Ja agrāk es bēgu no nākotnes, tagad mani izseko pagātne, tērpusies pelēkā putekļu mētelī un izkapts vietā tai ir saburzītas lapas no dienasgrāmatas, izraksti no slimnīcām un asiņaini kabatas lakatiņi.

Es esmu Tev stāstījis par sudrabkrāsas haizivīm ar melniem acu bezdibeņiem? Mans ārsts saka, ka es vizualizēju savas lielākās bailes. Kad es jautāju viņam, par ko tad es, viņaprāt, baidos, ārsts atbildēja: “Ansi – tu to zini labāk par visiem. Un visvairāk tevi biedē tieši šīs zināšanas. Tu gadiem neesi runājis. Varbūt tu runāji ar viņu, pirms viņa aizgāja…”.

Šinī mirklī mana saikne ar realitāti pārtrūka. Es atceros kā viņa aizgāja. Viņu aprija istaba numur četrdesmit pieci. Viņa aizgāja krāšņi kā salūts – spuldzītes mirgoja, trīsuļoja un pēc 8 minūšu mūžības, tās pārdega. Viņas palāta nākošā dienā bija tukša. Uz maniem mēmajiem jautājumiem, pārbarotais tēviņš sanitāra formā, spīdinot savus saules krāsas zobus, ar neslēptu prieku izmeta, ka viņa ir “izrakstījusies un vairs neatgriezīsies nekad”. Mēs visi zinām ko tas nozīmē. Neviens, kas ir izrakstījies pēc 45.kabineta apmeklēšanas, nav atgriezies šeit. Mēs domājam, ka neviens no viņiem nav atgriezies arī kur citur. Es atceros, kā manas acis šausmās iepletās, redzot, ka viņu aizved prom. Mute kāri tvēra pēc gaisa, ar kuru noskalot vārdus, kas man bija iestrēguši rīklē. Klusums. No manis bija tikai mēms klusums un bezvārdu, bezskaņu kliedzieni. Viņa skatījās man acīs un smaidīja, bet viņas acīs es redzēju, ka viņa zin, ka šonakt spuldzītes pārdegs. Es nevarēju viņai palīdzēt.

“…ceļš uz atveseļošanos, kā esmu to neskaitāmas reizes tev teicis, ved tikai caur atzīšanos sev, ka tas viss ir tavā prātā un tev jāatzīst sev, ka tu baidies.”

Viņš nepamanīja manu prombūtni.

“Dakter – es zinu no kā es baidos…”.

Ārsts tam nebija gatavs. Tāpat kā toreiz, kad pirmoreiz ierunājos. Viņa acis ierāvās divās tumšās uzacu arkās, viskija glāze tika nolikta malā un viņš sakrustoja pirkstu galus. Viņa skatiens ieurbās manās acīs un pār lūpām atskanēja kluss, vienlaicīgi nicinošs un ieinteresēts jautājums: “Vai tas ir mārketinga triks, Ansi? Tu piedāvā preci, kuras Tev nav? Vai tomēr Tu zini kas ir šīs tavas haizivis?”.

“Mīlestība. Es baidos no tās. Es to pazaudēju. Es visu atceros. Es atceros kā mēs nonācām šeit. Kāpēc. Es atceros. Es viņu mīlēju pirms nonācu šeit un kā es viņā iemīlējos vēl vairāk, kopš mēs abi bijām šeit. Bet es to sapratu tikai tad, kad viņa… izrakstījās…”.

Ārsta vaibsti nepatikā noraustījās, sajūtot sarkasmu, ar kuru es pieminēju “izrakstīšanos”, bet es turpināju:

“Tās nav manas vienīgās haizivis. Es baidos no nezināmā. Un es to dievinu. Naktīs, kad aizmiegu, es redzu virves, kas kā čūskas apvijas manām rokām un kājām. Tādās naktīs man aizraujas elpa. Es atceros smiltis. Atceros, kā es tumsā centos atrast izeju un mani apņēma smiltis. No visām pusēm smiltis. Tās bira aiz drēbēm, ausīs, acīs, matos, degunā. Visur. Es smoku. Es pamostos un man nav elpas. Pat pamostoties man šķiet, ka es jūtu smilšu šņirkstoņu starp zobiem. Kopš viņas vairs nav…”

“Paldies, Ansi, šodienai pietiks!”. Cauri viņa mierīgajai intonācijai, es jūtu, ka dakteris ir nikns. Bet mani tas nesatrauc. Sliktākajā gadījumā es palikšu šeit. Nav nekā sliktāka. Varbūt vienīgi 45.kabinets.

Sociopāta dienasgrāmata. 17-11

Ir dienas, kas pazūd no manas dzīves. Ir atmiņas, kuras man cenšas atņemt un cilvēki, kas man ir atņemti.

Mana ticība sev reiz tika izteikta ar jautājuma zīmi tās beigās. Atbildes nebija. Tikai bailes.

Kājas, kas sapinušās virvēs, meklēja izeju no situācijas, no alām. Pirksti, kas centās ieķerties kaut kur, pieķerties kaut kam, bet… visapkārt tikai
smiltis… Vai vari iedomāties kā tas ir – naktī apmaldīties alās un neatrast izeju? Tu esi viens. Pilnīgi viens. Virves, kas veda uz izeju, ir sapiņķerējušās tev kājas un izejas vairs nav.
Tu tver pēc atbalsta, bet sienas ir smiltis. Grīda ir smiltis. Atbalsts? Atbalsta vietā starp pirkstiem birst smiltis. Pirmās tiek apraktas cerības. Līdz ar cerību zudumu, aptumšojas prāts un Tu krīti savu lielāko baiļu dzīlēs. Tu vairs neesi  apmaldījies alu labirintā, bet slīksti melnā bezdibenī un Tev apkārt riņķo sudrabainas haizivis asiem, asinskāriem zobiem. Tās ir Tavas bailes. Ja Tu padosies, viņas Tevi aprīs.

* * *

Kad es pamostos, man sāp galva un manas drēbes, ja to varētu tā nosaukt, ir izmirkušas sviedros. Viņi centās man atņemt atmiņas par Viņu, bet tā vietā es sāku atcerēties pats sevi. Es nezinu vai tāds bija ārstu mērķis vai tomēr ne, bet es zinu vienu.

Pacientam 111-193 draud kas šausmīgāks par 45. kabinetu. Man viņu jābrīdina. Man jānoskaidro patiesību.

Pacients 111-193 sevi dēvē par Dievu, mēs viņu saucam vienkārši par Reini.

Sociopāta Dienasgrāmata 16.11

16. novembris

Kā pa miglu atceros, ka man Reinis kaut ko deva, ka Reinis kaut ko zināja, bet es neatceros kas tas bija. Prāts ir tīrs kā izslaucīts un skatiens tukšs un stiklains. Es cenšos sakopot domas, cenšos atcerēties. Es zinu, ka man ir krātuve sīkumiem – lupatās ietītas manas burtnīcas, kurās rakst savu dienasgrāmatu, daži zīmuļi, kurus atnesa viņa un tas, ko es vakar tur noglabāju vai vismaz vēlējos to izdarīt, bet manā krātuvē nav nekā jauna. Ar domu, ka manā dzīvē iztrūkst kas svarīgs, bet es neatceros to, kas tas ir un neatceros kāpēc es to neatceros, es aizmiegu radiatora apskāvienos.

Pulkstens 11 mani pamodina dobjš klauvējiens pie durvīm. kas nozīmē, ka man jādodas uz sarunām ar ārstu. Ja Tu zinātu kā esmu no tā noguris. Viens it kā vesels cilvēks pratina vienu it kā slimu cilvēku, cenšoties panākt, ka it kā slimais atzīsies, ka viņš ir slims. Es to nesaprotu. Vai mocīt kādu citu un likt viņam sev iegalvot, ka viņš ir briesmīgs tāpēc, ka baidās no smiltīm, ir labi? Vai tas ir pareizi? Vai tā dara veseli cilvēki? Es nekad neesmu sapratis psihiatriju – manā skatījumā tas ir kas līdzīgs bērnam, kas izrauj skudrai kājas un pēc tam viszinīgi stāsta, ka skudra nevar paiet tāpēc, ka tai nav kāju.

Kamēr es sēžu rindā, pie manis pienāk Reinis, iespiež kaut ko plaukstā un, to saspiežot, nočukst: “Es zinu kas notika, bet Tu nedrīksti aizmirst…”. Tik pat pēkšņi kā parādījies, Reinis ir prom.

Es atveru plaukstu un es atceros… Atceros zīmējumu, atceros Viņu, atceros smiltis, atceros sudrabainas haizivis, atceros mirgojošas lampiņas, atceros durvis ar 45. numuru. Atmiņas man cauri izskrien kā karsts vilnis, kam
seko auksts šausmu vilnis, apjaušot, ka viņi man to visu atņēma. Atņēma
atmiņas, atņēma zīmējumu, atņēma manu patieso ceļu uz sevis atrašanu. Man plaukstā guļ pienene.

Kad pa durvīm iznāk Melānija, es pieceļos un mērķtiecīgi dodos telpā bez uzaicinājuma. Dakteris runā pa telefonu un viņa balss ir satraukta.

“Pacients 111-193 nav uzņēmīgs pret noteikto terapiju. Medikamentu kurss nesniedz rezultātus ne atsevišķi, ne komplektācijā ar elektrostimulācijas metodi. [..] Ak Kungs, jūs laikam manī vispār neklausaties? Es jums vēlreiz saku – viņš neko neņem pretī – mēs viņam pumpējam iekšā trankvilizatorus kā gorillas tēviņam, lietojam hipnozes un elektrošoka terapijas, bet tam nav rezultāta! Es lūdzu, nē, ES PIEPRASU jums sniegt man atbildes! KO MAN ELLĒ RATĀ DARĪT AR VIŅU TAGAD?”

Dakteris apsēdās uz galda malas un ar plaukstu aizsedza pieri un dziļi ieelpoja. Paskatījies uz mani, viņš apgriezās, piegāja pie skapja un izņēma no tā pudeli brūna dzēriena un glāzī un, apsēdās krēslā pie galda. Lejot dzērienu sev glāzē, viņš vīzdegunīgi izmeta: “Es jau labprāt piedāvātu arī Tev, Ansi, bet…”

“Jūs lieliski zinat, ka es kā vienmēr atteikšos.” es skaļi un skaidri pabeidzu teikumu viņa vietā.

Dakteris sastinga un skatījās manī ar tādu skatienu, kāds ir naktī pārbiedētam meža zvēram. Šis bija pirmais sakarīgais teikums, kuru biju pateicis kopš mani uz šejieni atveda. Mani nemaz nepārsteidza, ka viņš izskatījās nobijies, nevis priecīgs. Man sen jau nav ticības, ka esmu vajadzīgs pasaulei ārpus sienām. Un arī šeit es esmu vajadzīgs tikai kā ķeksītis kāda atskaitēs un palātas aizpildīšanai. Viņiem taču jāpilda plāns. Jāaudzē skaitļi, nevis jāarstē.

“Dakter! Es vēlos atgūt savu zīmējumu. Es visu atceros un vēlos atgūt zīmējumu!”

Dakteris nobālēja un tajā brīdī pasaule man apkārt satumsa.

Sociopāta dienasgrāmata 15.11

15. novembris

Man ir zudusi spēja izskaidrot notiekošo, jo vairs nezinu kas ir īsts un kas nē. Apmāto vilciens mani ir atvedis galapieturā un te ir auksti. Sienas, kas ir bālas kā nāve un mīkstas kā vecmāmiņas pieskāriens, ir piesūkušās simtiem baiļu un šausmu, līdz tu vairs nezini vai tiešām esi traks vai tevi tikai par tādu uzskata.

Atmiņas ir sajaukušās ar tagadni bezveidīgā masā, kuru es vairs nesaprotu.

Tu neticēsi, bet vakar es satiku Reini. Viņš teica, ka viņš zin par ko es domāju un pēc kā es ilgojos. Es viņu nesapratu. Es nekad neesmu viņu sapratis, bet viņš vienmēr teicies, ka zin visu, redz visu un ir radījis visu. Vienmēr līdz arī viņš nonāca 45. kabinetā. Pēc tam viņam mainīja “brokastu ēdienkarti”, kā Tu to mēdzi saukt. Jā, viņam izrakstīja sauju ar citām zālēm. Reinis vairs nestāsta, ka ir Dievs. Viņš sēž krēslā, šūpojas tajā un stiklainām acīm skatās uz pasauli, šķietami redzot tai cauri un garām. Bet es sāku Reinim ticēt. Viņš tiešām zin vairāk, nekā citi. Vakar Reinis man iespieda rokā salocītu papīra lapu un teica, ka viņš zin pēc kā es ilgojos.

Es, protams, iesākumā neticēju viņam. Mūs ir iemācījuši kādiem jābūt, lai mūs uzskatītu par veseliem. Mēs nedrīkstam ticēt viens otram, mums ir jāapšauba katrs otra teiktais vārds un jāsauc vienam otru vārdos, kādos mūs sauc personāls. Tāpēc Tu vari mani saukt par Ansi. Tāpēc mani šait dēvē par Ansi. Bet ne par to ir stāsts.

Kad es iegāju savā palātā, apsēdos stūrī un atritināju papīra lapeli, uz tās bija uzzīmēta noziedējusi pienene, kuras pūkas izpūš vējš un klāt pierakstīti vārdi, kurus es nekad neaizmirsīšu. Tos teica Viņa. Tu. Kāda. Es neatceros – es baidos, es ilgojos.

Es pamostos nakts vidū. Manas rokas ir piesietas gultai, mana mute ir aizbāzta un mans kliedziens iesprūst man rīklē. Es redzu durvis, no kurām mēs visi baidamies – tādas ir tikai vienas visā slimnīcā. 45.numurs šķiet ir izspiedies tām cauri un redzams arī no iekšpuses. Es neatceros kas bija pirmais – asaras, kas apmigloja manu skatienu, vai spuldzīšu raustīšanās, kas apmigloja manu domāšanu.

Sociopāta Dienasgrāmata. Piezīmes. Gads un vairāk…

Ir pagājis vairāk, nekā gads, kopš šeit neko neesmu rakstījis. Es labošos, es labošos, es…  Es atsākšu rakstīt atskaites un atsākšu domāt kā kādreiz. Es…

Es baidos… Sudraba haizivis asiem un asiņainiem zobiem joprojām spieto ap mani tajos bezdibeņos, kurus redzējām tikai mēs divi. Katram savi, bet abiem tik līdzīgi. Mūsu iekšējie dēmoni sudraba spurām un marmora ilkņiem. Kāpēc tāda tieksme izrādīties tam, ko redzējām tikai mēs divi?

Man bail… Melnas acis mani uzlūko no melna bezdibeņa. Un pat smaids vairs nesniedz glābiņu – viņas vairs nebaidās, viņas ir ieradušās pēc manis…

Ir pagājis gads un vairāk, bet esmu tur, kur sākumā… Ar smiltīm rokās, ar šausmām acīs un pierakstītām kladēm.

Pusdienās ir zirņu biezputra, bet es nespēju to pat uzlūkot, jo tā man uzdzen riebumu. Sanitārs mani lamā un cenšas iebarot man to veidojumu, kas izskatās pēc vēmekļiem vēl pirms tā nonākusi manā kuņģī. Es nevaru, nevar, nevaru!

Man blakus atveras bezdibenis un viņas mani tur gaida, zibinot savas sudraba zvīņas…

“Ansi, varbūt man palūgt priekš Tevis ko citu? Tev beidzot jāēd, viņa vairs neatgriezīsies, viņa ir prom”.

Es pazīstu šo balsi, pazīstu šo sievieti. Es tikai nepazīštu to Ansi, ar kuru viņa runā, skatoties man acīs.

Dakterei taisnība. Ir pagājis gads un varbūt daudz vairāk, kopš viņas vairs te nav.
..