Arhīvs priekš jūlijs, 2011

Vēstule senam draugam

Posted: jūlijs 25, 2011 in Vēstuļu sainītis

Balta lapa nonāca manās rokās. Protams, tas nebūtu es, ja nevēlētos sabojāt tās skaisto, balto burvību ar pāris rindu uzziešanu uz tās kā kārtīgu sviesta kartiņu uz rupjmaizes. Trūkst sāls. Kā parasti. Taču šī būs vēstule sev. Rīt to iemetīšu pastkastē pie slimnīcas un aizparīt pārsteigts atvēršu pastkasti mājās un atklāšu, ka kāds man ir sūtījis vēstuli. Drebošiem pirkstiem atvēršu aploksni un balta, vārdiem apziesta lapa izritināsies manā priekšā.

”  Dārgais draugs!
Sen neesmu Tevi saticis. Atceros laiku, kad biji savādāks un nespēju sagaidīt, kad Tevi satikšu. Šobrīd gan liecies tik nepazīstams, šķiet, ka esam atsvešinājušies. Ja godīgi, pietrūkst Tava smaida. Pietrūkst smieklu un jautrības. Vecā Tevis pietrūkst.
Tu noteikti jautāsi kā man iet. Varu droši teikt, ka esmu apmaldījies sevī. Sajūta, ka manī kas svarīgs trūkst. Tā vietu ieņēmis mulsinošs klusums, kas tukši dun ausīs un sirdī. Mēma atbalss no nekā spiež ausīs, skanot zemos basos. Iespēju nav, izredžu nav, sapņu nav, prieka nav, laimes nav, vēlmju nav, cerību nav. Tik nabadzīgs vēl nekad neesmu juties. Tieši dvēseliski nabadzīgs. Tukšs un apmaldījies. Tā kā kails klīstu apkārt, meklējot savu būtību, kas aizmukusi no rīta, apģērbusi manu veco flaneļa kreklu. Draugs, man Tevis trūkst!
Atceros naktis, kad dzērām kopā Hibiskus ziedlapiņu tēju. Tev patika to dzert ar četrām karotītēm cukura un divām resnām, sulīgām citrona šķēlītēm. Toreiz runājām par dzīvi, par sapņiem, par to kādi būsim un nekad nezaudēsim sevi. Runājām par to, kā mīlam pļavas slapjo zāli pieskaramies pēdām, kā mīlam pēc lietus skriet caur birztalu, kustinot koku lapas, kas dāsni pār mums noklāja svaigu lietus šalti. Atceros un ilgojos pēc tā visa. Kur palikām mēs un kam pārdevām savus sapņus?
Tu stāstīji, ka būsi aktieris, ka teātrī ielīksmosi cilvēku sirdis. Tu rādīji man priekšnesumus, kuros pats biji visās lomās. Tev padevās. Atceros, ka pie spoguļa uz sevi skatoties izmēģināji palīgā saucienus un māte pārbijusies ieskrēja no virtuves Tevi glābt, jo Tev padevās tas, ko darīji. Taču tagad Tu tēlo pelēku pilsoni, cenšoties iejukt pūlī. Pelēkais ir kļuvis zaļš, tu slēpies zaļā krāsā. Saplūsti ar zāli, kurā pakriti nespējot būt Tu pats.
Man pietrūkst kopīgo atmiņu par kopīgajiem laikiem, kad Mēs bijām kā viens vesels. Man pietrūkst to laiku. Es nebaidos to atkārtot. Saka, ka nav vīrišķīgi gausties, taču man nav bail atzīties. Draugs es Tevi mīlu. Katrs mirklis, kuru pavadījām kopā, man bija īpašs un varu saderēt, ka Tev arī.
Es tiešām ceru, ka Mēs satiksimies kādreiz vēl un tad vairs nešķirsimies. Tiesa, man jāiekrāj mazliet naudas, lai spētu izdzīvot. Un emocijas, lai būtu kurās dalīties ar Tevi. Bet Mēs vēl tiksimies, to es Tev apsolu. Šobrīd Tev būs mani jāaizvieto ar ko citu. Pasmaidi par visu skaisto, kas apkārt. Tas taču ir tik viegli. Tikai mazliet jāpacenšas ienest sirdī gaišumu. Bet drīz Mēs tiksimies, apsolu!
Mūžam Tavs draugs
Prieks.
25.07.2011  ”

Interesanti kā es jutīšos saņemot šo vēstuli.

     Es rakstu Tev kārtējo vēstuli, kuru nenosūtīšu. Nezinu, varbūt man bail būt mīlētam un mīlēt. Varbūt vienkārši mana pēdējā pastmarka būs lietus laikā samirkusi un ielipusi bikšu kabatā. Varbūt tā būs bijusi pēdējā pastmarka pasaulē. Nē, tā vienkārši būs bijusi ar īpašu mērķi. Tā bija domāta tieši tur un neviena cita pastmarka šo vietu nevarēs aizņemt.

     Šī vēstule iegulsies atvilktnē kopā ar 11 citām, kuras nenosūtīju. Un kopā ar to neskaitāmo vēstuļu kaudžu spokiem, kuras biju gatavs nosūtīt, bet ieraudzīju Tevi aizejam ar citu. Es tās sadedzināju, skumji veroties liesmās un rakstot raudulīgu dzeju. Es tā daru joprojām. Es neesmu mainījies, tikai izaudzis. Tolaik, kad mēs bijām kopā, kad nebija tāda „Mēs”, bet tikai „Tu un es”, es centos mainīties. Es mainījos un tikai tad, kad izjuka „Mēs” un arī „Tu un es” palika par apšaubāmu vārdu salikumu, sapratu, ka nevajadzēja mainīties. Vajadzēja izaugt. Izaugt no sāpēm, bailēm. Izaugt no šaubām.

     Rasas lāsēs es redzēju cerību, joprojām lieliski zinot, ka cerību nav. Tikai slapjas kājas pa savu rasu, savām cerībām agros rītos bradājot. Cerību pērlītes piespiedās kājām un likās, ka solis paliek vieglāks.

     Drīz vien es pamodos slims. Nāves murgi mani bija mocījuši visu nakti. Šausmas sējošs nezināms kaut kas vēlās man pāri un smacēja. Taču tas nebija tas sliktākais. Man pretī sniedzās roka. Tava roka, kas centās man palīdzēt, taču es nespēju to sasniegt. Vai arī nevēlējos? Vienmēr taču viens pats ar visu esmu ticis galā pats. Un tomēr tā dēl es vienmēr esmu vairāk zaudējis, nekā būtu spējis iegūt.

     Atceros to nakti, kad mani pamodināja Tava sms. Es gulēju gultā, sarāvies kā embrijs un murgoju. Pamostoties un izlasot ziņu, man likās, ka murgs turpinās. Tā nu tas bija. Atbildes joprojām no Tevis nav. Un nebūs. Es šo vēstuli nenosūtīšu, Tu to nesaņemsi, stāsts beigsies un Tu turpināsi dzīvot laimīgi, atceroties, ka kādreiz biju tāds es.

     Es aiziešu klusi kā suns, asti kājstarpē ierāvis un meklēšu iespēju dzīvot tālāk. Domas maisīsies prātā, viena par otru naivāka un muļķīgāka, līdz sapratīšu, ka tie nebija tikai vārdi. Es tiešām nespēju bez Tevis dzīvot. Gaiss liekas spiedošs un lēni smacē, ūdens nedod veldzi un rokas sažņaudzas ilgās, taču tām vairs nav spēka. Ne ilgām, ne rokām.

     Klusi, rokās sažņaudzis senu dāvanu maisiņu, kuru no Tevis saņēmu Lieldienās, es aiziešu pretim saulei, meklēt vietu, kur saskaras Zeme ar Debesīm. Bet es nesasniegšu šo robežšķirtni. Pārguris es aizmigšu ozola pavēnī un pārvērtīšos vējā. Klusi es apskaušu Tevi un maigi noglāstīšu ar siltu pūsmu. Tu sapratīsi, ka tas būšu es, jo atcerēsies kā kādreiz es mīlēju spēlēties Tavos matos.

     Nē, nekas no tā nebūs. Es šo vēstuli pat neielikšu atvilktnē. Vēl mirklis un to apņems maigas liesmu mēles. Es sadedzināšu savas ilgas un aizmigšu to dūmos. Aizmigšu, paliekot…

     …mūžīgi Tavs

     Tevi mīlošais.