Arhīvs priekš Oktobris, 2010

Stāsti par Viņiem: Atblāzmā

Posted: Oktobris 6, 2010 in Viņa un Viņš
Birkas:

Viņai bija vajadzīga tā viena robeža, kuru pārkāpjot pagātnes tilti netiktu nolaisti, bet, ietiepīgi stāvot, sargātu atmiņas un visu svēto, kas bijis. Viņai vajadzēja robežas, kuras pārkāpt tikai, lai dzīvei būtu jauns atskaites punkts. Ne vairāk, ne mazāk, kā tukšuma aizpildīšanai. Robeža bedrei ir mala, tikai kurā robežas pusē Viņa bija nonākusi? Viņa piecēlās. Ir laiks. Tikai kam? Dzīvē vairs nebija mīlestības, nebija prieka un arī steigties vairs nebija kur. Viņas dzīvē vairs nebija Viņa. Kādreiz Viņa lepojās ar savu brīvību un samina Viņu neatskatoties, taču tagad? Gadi bija Viņas dzīves smilšpapīrs, kas lēni un neatturami bija noslīpējis visas asās šķautnes, atņēmis gribu un vēlmi būt brīvai. Piederēt, upurēties, būt mierā ar sevi un pasauli- Viņas spīts bija izgaisis bez pēdām.

 

Automātā lēni dūca vakardiena, negribīgi vārot kafijas samazgas. Kaķene pieglaudās Viņa kājām un, baudkāri murrājot ielēca Viņa klēpī. Melnā dzira, kuru jau sen vairs nevarēja nosaukt par kafiju, ieņēma savu vietu krūzē, lai pieņemtu savu likteni- radītu skaista rīta ilūziju. Viņš nokratīja pelnus un ievilka pēdējo dūmu, kas saplūda ar kafijas garaiņiem. Izsmēķis iegula pelnu traukā blakus citām zārka naglām un Viņa prāts aizklīda pagātnē. Nāsis iepletās, sajūtot Viņas smaržu un likās, ka Viņa aizgājusi tikai pirms pāris minūtēm. Acis kā divas stikla bumbas stingi vērās vienā punktā, kamēr prāts klejoja atmiņās. Eiridīke centās labāk iekārtoties Viņa klēpī un šķita, ka vecā karaliskā kaķene redz un jūt visu, kas norisinās Viņa prātā. Viņš atgriezās atmiņās. Pie savandītās gultasveļas, alkatīgajiem skūpstiem, glāstiem, pie kaisles pielādētajiem ķermeņiem. Tad viss pazuda. Palagi pārvēršas aizkaros, Viņa- par vēju, bet Viņš- par stabu. Viņa aizlido un Viņš stāv un bezpalīdzīgi noskatās. Viņš nespēj Viņu noturēt. Iet laiks un Viņš sāk drupt.
“Mīļais?” klusumu pārtrauc maiga un mīlestības pilna balss.

Viņa iziet ārā. Saule spīd, bet zobs uz zoba neturas. Juceklīgas domas galvā savstarpēji mainās.
“Māmiņ?”
Pēkšņi Viņa paceļ acis. Ak jā, Viņai neviena nav. Puisēns gaišiem matiem, smaidu pāri visai sejai un sarkanu degungalu, aiztraucās Viņai garām, izplestām rokām sveicot savu māti. Šai brīdī Viņā kas salūzt. Šinī puisēnā ir kas pazīstams. Smaids, acis. Tas viss šķiet tik pazīstams.

“Mīļais?” maigā balss izskanēja vēlreiz, šoreiz ar smagu rūpju piegaršu “Ar Tevi viss kārtībā?”.Viņa pelēkā sejas izteiksme uz mirkli pazuda. Nolemtību nomainīja apmulsums. Lūkojoties viņas sejā Viņš redzēja mīlestību, rūpes, pieķeršanos, ticību un uzticību. Un arī otru tik saistu sievieti būtu grūti atrast visā rajonā. “Kāpēc es Žaneti nespēju mīlēt kā reiz mīlēju Viņu?”.Mazs ķipars zeltainiem matiem pieskrēja pie Viņa un satvēra Viņa sastrādātās plaukstas savējās un teica: “Tēt, ejam ārā! Lūdzu! Lūdzu, lūdzu, lūdzu! Pavasaris taču ir sācies, tēt”. “Rīt, dēls, rīt…” Viņš noteica, patiesībā pats saviem vārdiem līdz galam nenoticot. Mazās rociņas atlaidās un divas melnas ačteles neticīgi pavērās solītāja sejā:”Tēt, Tu taču solīji, ka šodien!”. Viņš neatbildēja, tikai paskatījās zēnā tumšām, aukstām acīm. Tajās bija kas izmisis, kas bēdīgs un pat kas ļauns. Mazais sarāvās un devās pie mātes ar to pašu lūgumu. Pēc mirkļa noklaudzēja durvis un mājās palika klusi un vientulīgi. Viņš paskatījās uz savu roku. Neprasmīgi noņemtais tetovējums bija atstājis savas pēdas uz Viņa rokas. Toreiz Viņš bija zvērējis Viņai mūžīgi Viņu mīlēt un ietetovēja Viņas vārdu sev uz rokas. Kur tas viss palika? Kāpēc Viņš nespēja to aizmirst un iemīlēt citu? Kafija bija kļuvusi ne tikai tumšāka, bet arī aukstāka par Viņa skatienu. Vai varbūt tas bija palicis siltāks?

Viņa bija atkal mājās. Divistabu dzīvoklīti piepildīja saules gaisma, taču Viņai bija auksti. Likās, ka Viņa salst. Un tomēr, atceroties mazo puisēnu, sirdī ielija dīvains siltums. Neviļus Viņa atjēdzās ar kladīšu sainīti rokās. Baltās lappuses bija raibi noklātas ar Viņas pagātni iemiesojošiem burtiem, vārdiem un teikumiem. Viņa meklēja Viņu savās dienasgrāmatās. Meklēja Viņa fotogrāfiju, kuru bija ielīmējusi kādā kladē uz paša vāka un ierāmējusi muļķīgiem ķiņķēziņiem.

“ir…” īsa un nepabeigta doma pazibēja Viņas galvā, atceroties to, cik ļoti Viņa Viņu mīlēja, bet tomēr pameta.
Viņa bija sākusi arvien biežāk apmeklēt parku. Arvien biežāk Viņa sēdēja bērza paēnā un vēroja mātes ar bērniem, arvien biežāk Viņa gremdējās atmiņās par to, kas pat nemaz nav bijis. Dienu no dienas Viņa meklēja to, ko nezināja. Un atkal. Un atkal. Nebeidzami meklējumi, kas radīja jaunus jautājumus jau atrisināto vietā. Nebeidzamas mīklas. Un tukšums, kas sagrauza. Viņa atkal ieraudzīja mazo zēnu, kas Viņai likās pazīstams.

Viņš atkal sēdēja virtuvē ar avīzi rokās un, brilles švītīgi degungalā nolaidis, cītīgi ar acīm urbās burtu ņirboņā. Uz galda kūpēja tasīte Hibiskusa tējas un tasītē pavedinoši peldēja citrona šķēlīte.”Tēti, izejam ārā?” nedroši jautāja sīka balstiņa, gatava atkal saņemt noraidošu atbildi.”Tūlīt, dēliņ, es tikai pabeigšu lasīt šo rakstu…” Viņš atbildēja netipiski maigā un mīlošā balsī, kura mazo dvēselīti gribot negribot pārsteidza.Viņa sieva lēnām pienāca klāt un pār plecu lūkojās Viņā ar neslēptu mīlestību un maigumu, varbūt pat prieku. “Mīļais, Tu tiešām…?””Dārgā, nāc arī tu. Iesim visi trīs.” Viņš, noliekot avīzi malā, pārtrauca viņu pusvārdā. Žanetei palika mazliet dīvaini. Pirmoreiz mūžā vārds “Dārgā” no Viņa lūpām bija skanējis tik silti. Tajā nebija nekā no tā vēsuma un atturības, ar kādu Viņš pret viņu izturējās visus šos gadus. Žanete nezināja kas bija mainījies pa šo laiku un tas viņu mazliet biedēja.

Viņa sēdēja parkā, cenšoties izprast pēdējā laika notikumus. Pirmoreiz mūžā Viņai bija bail no nebūtības. No tā, ka pēc Viņas nekā nepaliks. Pat ne naida. Vienkārši nekā. Pirmoreiz dzīvē Viņu biedēja vientulība. Viņa vienmēr bija lepojusies ar to, ka Viņai nevienu nevajag, bet nekad nebija iedomājusies, ka tas liecina tikai par to, ka nevienam nevajag Viņu. Tagad šī apziņa ar ķirurģisku precizitāti uzplēsa brūces, par kuru esamību Viņa nemaz nezināja.”zzzzz… Tēti, es esmu zibenszellis!” atskanēja tepat netālu un mazais zeltgalvainais puisēns aiztraucās Viņai garām. “Tikai nepakrīti, zibenszelli!” atskanēja kāda sen nedzirdēta balss. Viņa atskatījās un pazina runātāju. Tas bija Viņš. Gadi Viņa sejā bija ienesuši dziļdomīgas grumbas un priekšlaicīgi ietonējuši deniņus pelēcīgus, taču Viņā vēl bija manāms jaunības spīts.Viņa saprata, ka tieši šo tikšanos gaidījusi visu šo laiku, tāpēc piecēlās un droši devās pie Viņa…

 

Viņš Viņu uzreiz pazina. Mazliet apjucis Viņš soli atkāpās, līdz Viņa pienāca klāt.

“Rinald? Drīkst Tevi uz mirklīti?”

“Labi. Žanete, iepazīsties, tā ir Elizabete, Elizabet, tā ir mana sieva Žanete.”

Ieraugot skaisto sievieti, Elizabete sarāvās. Kāds egoisma pilns dvēseles stūrītis joprojām atteicās ticēt, ka Viņš ir atradis citu.

“Tas… Kā Tev klājas? Kā redzu, esi precējies…”Elizabete pat īsti nezināja kā iesākt sarunu.

“Jā, esmu precējies. Tā sanāca. Tu aizgāji pati. Tu pameti mani.” Rinalds nezināmu iemeslu dēļ ieņēma aizsardzības pozīciju un pāris vārdos pateica visu to, kas bija smacējis visus šos gadus. Izgāza pār Elizabeti bez ceremonijām, bez žēlastības. Tā vienkārši un uzreiz.
“Es… Es nezināju… Negribēju… Man bija bail… Piedod! Es nebiju gatava… Es Tevi mīlēju, bet…”

Viņa nespēja sakarīgi pabeigt nevienu teikumu. Spēcīgais raksturs bija sabrucis, aprokot Betu Viņas pieļautajās kļūdās. Vārdi kā vārgi palīgāsaucieni atskanēja klusi, aprauti un bez īpašas pārliecības.

“Tā bija Tava izvēle. Es arī Tevi mīlēju. Tagad ir iestājies noilgums, man ir jauna dzīve, ardievu!”.Viņš pagriezās un aizgāja, saraujot visus tiltus uz pagātni.

Noilgums. Viņu mīlestībai bija iestājies noilgums. Vai tad mīlestībai ir ierobežojumi? Vai derīguma termiņš? Viņa centās rast atbildes šiem jautājumiem, taču izmisums aptumšoja prātu. Viņš bija izvēlējies ceļu, uz kura nebija vietas Viņai.

“Tēti, kas tā par tanti? Kāpēc viņa raud?” Rinalda dēls jautāja Viņam.

“Viņa ir cilvēks, kas zaudējis draugus. Viņa raud, jo nespēja tos novērtēt.”

“Mammu, Tēti? Jūs būsiet mani draugi? Lūdzu…”

(Ella & Necilvēx)