Ir dienas, kas pazūd no manas dzīves. Ir atmiņas, kuras man cenšas atņemt un cilvēki, kas man ir atņemti.
Mana ticība sev reiz tika izteikta ar jautājuma zīmi tās beigās. Atbildes nebija. Tikai bailes.
Kājas, kas sapinušās virvēs, meklēja izeju no situācijas, no alām. Pirksti, kas centās ieķerties kaut kur, pieķerties kaut kam, bet… visapkārt tikai
smiltis… Vai vari iedomāties kā tas ir – naktī apmaldīties alās un neatrast izeju? Tu esi viens. Pilnīgi viens. Virves, kas veda uz izeju, ir sapiņķerējušās tev kājas un izejas vairs nav.
Tu tver pēc atbalsta, bet sienas ir smiltis. Grīda ir smiltis. Atbalsts? Atbalsta vietā starp pirkstiem birst smiltis. Pirmās tiek apraktas cerības. Līdz ar cerību zudumu, aptumšojas prāts un Tu krīti savu lielāko baiļu dzīlēs. Tu vairs neesi apmaldījies alu labirintā, bet slīksti melnā bezdibenī un Tev apkārt riņķo sudrabainas haizivis asiem, asinskāriem zobiem. Tās ir Tavas bailes. Ja Tu padosies, viņas Tevi aprīs.
* * *
Kad es pamostos, man sāp galva un manas drēbes, ja to varētu tā nosaukt, ir izmirkušas sviedros. Viņi centās man atņemt atmiņas par Viņu, bet tā vietā es sāku atcerēties pats sevi. Es nezinu vai tāds bija ārstu mērķis vai tomēr ne, bet es zinu vienu.
Pacientam 111-193 draud kas šausmīgāks par 45. kabinetu. Man viņu jābrīdina. Man jānoskaidro patiesību.
Pacients 111-193 sevi dēvē par Dievu, mēs viņu saucam vienkārši par Reini.
#KartonaTramvajs 