Arhīvs priekš Septembris, 2012

Nākotnes reizrēķins

Posted: Septembris 27, 2012 in Kalibrēts neprāts

Manī pēdejā laikā sakrājies tik daudz visa, ka pāri nav palicis nekā. Un ar katru dienu tam visam nāk klāt arvien vairāk. Pa kripatai vien es piepildos iztuksojoties un iztukšojos piepildoties.Paralēles krustojas un perpendikuli aizvainoti novēršas. Kvadrātsaknes kļūst taisnas kā mietpilsoņa prats un mietpilsonis sak domāt greizi. Kubsaknes kļūst apaļas, kā peļķes, kurām cauri skrien gadi, garstulmu zābakos apautām kājām. Bet tam visam kautkur pa vidu es mētāju akmentiņus upē, kurai bail pāri kāpt, jo neredzu kas ir otrā pusē. Es sasteidzu nesteigšanos unpaliku dzīvei aiz muguras, klusi elpojot tai pakausī. Taču es zinu – nāks 3. elpa un es to panākšu un varbūt atkal aizskriešu garām. Līdz atkal sākšu meklēt atbildes un aizkavēšos.

Kas notiks pēc tam?

Redzēsim, bet es uzskatu, ka matemātika bez likumiem sabruks, kamēr mēs dzersim balzāmu no kakliņa un smejoties atcerēsimies jaunību, kad emocijas sita tik augstu vilni, ka tās vajadzēja izslēgt. Kaut kad sabruka arī šie mehānismi un mēs atradām viens otru pagātnes mutuļos tveram pēc gaisa un gaismas. Bet izrādījās, ka neviens no mums nezināja, ka meklētais varēja būt tāds un atrastais kļūs par iemeslu smaidam par visu pārciesto.

Klusumā iesāpējās klusums

Posted: Septembris 27, 2012 in Kalibrēts neprāts

Es izlaužos no Tavu skropstu tvēriena un paslēpjos klusumā, kuru sniedz Tavas acis. Klusums pārņem mani un acīs ieplūst savāda migla, kas pavada mani līdz nākošajam solim. Es speru soli uz priekšu un krītu Ellē. Un tad vēl nedaudz zemāk, līdz esmu Debesīs. Un tad vel dziļāk, līdz sasniedzu Zemi. Es pieķeros Tev un manas lūpas drebot izdveš: “Kas noticis?”

Rekonstrukcija

Posted: Septembris 27, 2012 in Saules zaķēnu piezīmes

Šorīt manos plakstiņos ar savādu gurdumu iegūlās nakts. Pagājusī. Sen pagājusī. Jā, nakts, kuras nebija. Izsapņota un tālāk par sirdspukstiem  pārdota. Nakts, kura krāsoja logu ailes sarkanās un stiklus oranžās krāsās. Saules zaķīši ar otām rokās sačukstējās, ka nākošās nokrāsos manas dvēseles durvis zāles zaļā krāsā un paklājiņu ar uzrakstu “Wellcome” nomainīs pret citu ar uzrakstu “Closed for reconstruction”. Gurdums manās acīs pieņēma jaunas aprises un, viegli gurnus sūpojot, aizgāja rītausmā.

Adatainais es

Posted: Septembris 27, 2012 in Kalibrēts neprāts

Lūdzu izlaidiet mani no apziņās cietuma un ielaidiet manī mazliet emocionālās mīkstības. Manī šobrīd snauž vienacains pirāts – dvēsele. Klusa un pūkaina kā ezis. Neprasi vai es Tev duršu, nāc tikai noglāstīt manas adatas un pasaki, ka Tev nesāp.

Vēstule Sievietei

Posted: Septembris 27, 2012 in Vēstuļu sainītis

Paņem manu dzīvi abās rokās. Brīdī, kad manas rokas apskauj Tevi, sagrāb manu dzīvi. Brīdī, kad es cenšos Tavos smaidos atrast īstenību, iespied man saujā man tīkamu atbildi, kuras nepareizību abi apzinamies, bet pasmaidam un izliekamies, ka viss ir labi. Paņem manu laimi un manu nemieru, izdzer to un apreibsti kopā ar mani. Atceries, upe vēl ir priekšā, bet tik daudz kas cits jau palicis aiz muguras, kad sapratām, ka ar sausām kājām netikt mājās… Ja velies, varu Tevi pārnest pāri un Tev nebūs jāmērcē kājas, Tu varēsi apķerties man ap kaklu un mirkli man likt noticēt tam visam.

Stāsti par Viņiem: Nedzirdētais

Posted: Septembris 27, 2012 in Viņa un Viņš

Viņas teikto paņēma vējš. Tikai viņa zinās vai tā bija nelaimīga sakritība vai izplānots gājiens, bet viņš aizgāja un šaustīja sevi vēl ilgi. No visa, kas palicis nedzirdēts, vienīgais, kas viņam spēja  vēl vairāk sabojāt jau ne tā pārāk labo garastāvokli, bija viņas teiktais, kas izgaisa ātrāk par viņa ticību sev. Izsmelts un dzīvei negatavs viņš pagriezās un sajuta pakrūtē dūrienu. Šobrīd liktens raustīja viņa asinsvadus pa vienam, zobgalīgi atkārtojot “mīl, nemīl, mīl, nemīl…” un tā joprojām, pat nepasakot, par kuru no viņiem tas ir, līdz, pie pēdējā asinsvada, viņam satumsa skatiens un acis izpilēja ruma glāzē. Saule norietēj, bet viņš turpināja akli taustīties tumsā, līdz sataustīja glāzi un, krītot nemaņā, viņš dzirdēja vārdu, ko liktens pateica, pēdējo asinsvadu izraujot…

Stāvvietu anarhisms

Posted: Septembris 27, 2012 in Kalibrēts neprāts

Ir grūti ievērot kādas robežas, ja visu savu dzīvi esi bijis bēglis un apstāšanās nozīmētu neko citu, kā kristāldzidru šāviena troksni, kas ar klusu klauvējienu ieskrien dvēselē, maigi un gādīgi to pāršķeļot. Es nevēlos apstāties, arī ja šāviens atskanēs skrējiena laikā. Es nevēlos apstāties arī, ja šāviena nebūs. Lūdzu ļaujiet man skriet un aiz sevis nemākulīgi atstāt pēdas, pa kurām jūs mani atradīsiet kādreiz, kad sarkans vairs nebūs sarkans.

bailes

Posted: Septembris 21, 2012 in Kalibrēts neprāts

I’m not afraid what dreams may come.
I’m only afraid where they can go to.

AtKritiens

Posted: Septembris 21, 2012 in Kalibrēts neprāts

Reizēm, skaitot pieneņpūkas pasaules malā, man rodas vēlme spert soli pāri malai un krist. Cik ilgi es kristu un kā piezemētos? Vai es sasistos, nosistos, izsistos?  Ir tik uzbudinoši spert soli pāri malai, ka aizraujas elpa un kaklā sāk vārities asinis. Te pasniedzas roka, satver mani un manī ielūkojas 2 nosodošas acis.

Es pēkšņi jūtos vainīgs. Tikai nezinu – tāpēc, ka lecu, vai tāpēc, ka neuzaicināju viņu pievienoties.

melīgā taisnība

Posted: Septembris 20, 2012 in Kalibrēts neprāts

Brīdī, kad Tu pilnā pārliecībā apgalvoji, ka es neprotu melot, manās acīs ielija 3krāsaina varavīksne. Esmu savā dzīvē melojis tik daudz, ka melošanā varētu pasniegt privātstundas daudziem. Vienīgi – es nevēlos vairs melot. Un es to parasti arī nedaru. Es izvairos no atbildēm, virpinu pirkstos vārdus un sniedzu atbildes, kurās vairāk pasaka nerakstītais, nekā rakstītais, noklusētais, nevis pateiktais. Tā ir vieglāk, daudz vieglāk. Bet es arī nenožēloju par laikiem, kad meli bija man pārtikas vietā. Tas man iemācīja atšķirt cilvēkus un atšķirt melus no patiesības. Lai arī dažkārt es aizveru acis un klausos saldākajos melos tikai tāpēc, ka zinu – patiesība man nepatiks.