Archive for the ‘Vēstuļu sainītis’ Category

Man šodien noritēja viena asara. Skopi. Vīrišķīgi skopi. Šo asaru veltu Tev. Bet nedomā, ka esi vainīga pie tā. Pateicoties Tev. Mana sirds atkūst. Pateicoties Tev. Viena asara. Nav daudz, tikai mazs sākums. Nav tā, ka es būtu nejūtīgs, bet dzīve man ir iemācījusi savas jūtas paturēt pie sevis. Veidot iekrājumus tā teikt. Vīrišķīgs idiotisms, vai ne?
Tu domā, ka esmu nejūtīgs.Vai to, ka manas jūtas ir materiāli deformētas. Tā nebūt nav. Neredzams nenozīmē neeksistējošs. Tāpat kā gaiss. Tāpat kā Dievs (vari to saukt kā gribi – par Dievu, Kosmosu, Likteni, Budu – bet mēs visi taču ticam kaut kam augstākam, kaut kam acij netveramam). Neredzams dažreiz ir vēl svarīgāks par redzamo. Un neredzamais dažreiz ir tik trausls, ka tas jāglabā rūpīgi, jo rūpīgi. Tāpat ir ar manām jūtām. Man tādas ir, bet es tās glabāju, Tev sniedzot tikai tās labākās. Kā pasniedzot skaistākos ziedus no piemājas rožu krūma. Skaistākos ziedus, cītīgi notraucot pat mazāko ērkšķi, un tad ar klusu smaidu es sniedzu Tev tos. Tu redzi manus asiņainos pirkstus un redzi smaidu uz manām lūpām un klusu pielūgsmi manās acīs. Vai Tev vajag tos ērkšķus?
Man šodien noritēja viena asara. Skopi. Vīrišķīgi skopi. Ziedā, ko pasniedzu Tev, bija aizķēries vēl viens pēdējais ērkšķis. Es raudu par Tavām sāpēm ar to saduroties. Ar vienu asaru. Bet īstu. No sirds. Viena asara par vienu ērkšķi. Vai vēlies, lai atstāju nākamreiz tos visus? Es sniegšu rozes ar ērkšķiem. Tikai Tev. Un raudāšu par katru ērkšķi pa asarai. Tikai Tev. Vai vēlies no manis saņemt rozes? Vai vēlies no manis saņemt ērkšķus? Vai vēlies asaras manas? Man nav žēl… Tikai pasaki ko vēlies. Man taču nav žēl Tev nekā. Rozes, ērkšķi un asaras. Visu to Tev. Visu sevi Tev. Esmu neizdevies dārznieks, bet… Tavējais.

http://www.youtube.com/watch?v=x-JQE7ri7P4

 

 

Jāni!

Šobrīd kāds stāv robežkontroles punktā. Kā bēglis manā romānā. Atpakaļceļa nav. Ir tikai cietums. Garīgs cietums, kurā Tu ik dienas mirsti vēl briesmīgāku nāvi, nekā vēlētos.

Tu esi robežā starp gadiem. Aizejošo un atnākošo. Tu pāršķirsti (vairāk…)

Mazā bērna vēstulīte

Posted: Oktobris 16, 2012 in Vēstuļu sainītis

Labrīt, Dieviņ!
Es ceru, ka netraucēju Tev un ceru, ka šī vēstule Tevi sasniegs. Es neticu Sala tētim, jo zinu, ka viņa nav. Viņš vienmēr dāvanas atstāja pie durvīm, kad mēs gulējām, tā mammīte teica, taču es zinu, ka tā nav. Viņa pati tās pirka par pēdējo naudiņu un centās mums dāvināt prieku un brīnumu. Taču viņa ir mūsu prieks un brīnums. Es neticu Sala tētim, taču es ticu Tev. Vakarnakt es Tev lūdzu par savu māmiņu, viņai šobrīd ir grūti, veselība liek sevi manīt. Jūtos tik bezspēcīgs un nobijies. Bez viņas man nav neviena šai pasaulē. Lūdzu sargā viņu un neļauj viņai mirt! Viņa vēl būs vajadzīga maniem brālīšiem un māsiņai. Lūdzu sargā viņu! Tu devi mums viņu, lūdzu neatņem! Tu vari ņemt mani viņas vietā. Tu varēji to izdarīt jau tad, kad gandrīz nomiru nedzimis, bet es piedzimu Tavā žēlastībā. Tu mani tik daudz esi sargājis un daudz esi man palīdzējis, bet lūdzu sargā manu mammīti! Man sirsniņa lūzt, redzot, cik viņai slikti, kā viņa mocās, bet es neko nespēju darīt! Dod viņai manu veselību un ņem mani viņas vietā. Neviena cita man nav un manai ģimenei arī. Viņa ir vairāk vajadzīga šai pasaulē, nekā es. Tu esi tik žēlsirdīgs un taisnīgs, lūdzu pildi manu lūgumu. Tu vari nepildīt neko citu, ko esmu lūdzis, tikai izpildi šo. Es savu tēti neesmu dzīvē redzējis, tikai tik cik māmiņas rādītās fotogrāfijas, kad viņa asarām acīs stāstīja par tēti. Man nav bijis tēva, lūdzu neatņem man arī mammīti, lūdzu lūdzu!
Mūžam Tavs Jānītis.

27. sep 2011

Vēstule Sievietei

Posted: Septembris 27, 2012 in Vēstuļu sainītis

Paņem manu dzīvi abās rokās. Brīdī, kad manas rokas apskauj Tevi, sagrāb manu dzīvi. Brīdī, kad es cenšos Tavos smaidos atrast īstenību, iespied man saujā man tīkamu atbildi, kuras nepareizību abi apzinamies, bet pasmaidam un izliekamies, ka viss ir labi. Paņem manu laimi un manu nemieru, izdzer to un apreibsti kopā ar mani. Atceries, upe vēl ir priekšā, bet tik daudz kas cits jau palicis aiz muguras, kad sapratām, ka ar sausām kājām netikt mājās… Ja velies, varu Tevi pārnest pāri un Tev nebūs jāmērcē kājas, Tu varēsi apķerties man ap kaklu un mirkli man likt noticēt tam visam.

Šodien manas lūpas atkal neizrunāja Tavu vārdu. Neapzināti tas tika glāstīts un apskauts dziļi manas dvēseles dzīlēs. Es sajutos bezpalīdzīgs, kad stāstīji, cik slikti jūties. Vēlējos, lai man būtu kāda iespēja Tev palīdzēt un kaut mirkli likt Tev justies labāk, taču attālums rokas sasēja dīvainā mezglā. Varbūt tās nebija rokas, bet vienkārša vēlme. Nezinu. Katrs mirklis, neesot Tev blakus dziļi manā būtībā durstīja ar adatiņām un aizrautīgi par mani smējās kā ļauns bērns, izplēšot mušai kājas un noraugoties tās agonijā. Skumji, ka nespēju šobrīd Tev dāvāt mieru un laimi. Šobrīd. Ticu, ka viss mainīsies, kolīdz radīšu iespēju atrasties Tev blakus.
Tu teici, ka būsi veterinārārste. Ticu, ka Tu spēsi par tādu kļūt. Bet vai pieņemsi manu smilkstošo sirdi savā aprūpē? Apsolu būt uzticīgs un tīrīgs, nenomocīt Tevi, mūžīgi prasoties uz pastaigām. Apsolos skaļi neriet un neatstāt savu spalvu, kur pagadās. Es tikai vēlos Tev likt pasmaidīt. Vēlos redzēt Tavu smaidu, acis, caur kurām maigi un sildoši staro Tava tīrā un maigā dvēsele. Vēlos Tevi uzmundrināt un samīļot. Un, lai Tu dažreiz samīļo mani…Varbūt vēlos pārāk daudz. Jā, daudzi man ir teikuši, ka sapņi neatmaksājas, bet es turpinu ticēt, ka būsim viens otram. Tu pasmaidi un samulsti. Jā, es protu mulsināt, bet ne tikai… Protu vēl daudz ko citu. Protu Tev likt priecāties, protu Tev sniegt smaidu un aizkustināt. Bet vai zini kāpēc? Jo visi mani vārdi un darbi nāk no sirds. Tās pašas muļkītes sirds, kas tik ilgi jau mēmi izkliedz Tavu vārdu…
Atceros kā toreiz, daudzus gadus atpakaļ, satiku Tevi. Ne gluži satiku, bet pamanīju. Tai mirklī es sapratu, ka man ir uz ko tiekties, jo mani sapņi, mana sapņu meitene IR ĪSTA! Tas nebija vairs tikai iedomu tēls, tie bija vārdi un domas, acis un smaids, kas aizpildīja tukšumu manī. Es nezināju, ka iemīlos, tikai sajutu vēlmi būt Tev blakus. Sapratu, ka sapnim var pieskarties.
Tagad manas lūpas izkliedza Tavu vārdu. Šķita, ka telpa tobrīd pielija ar pārdabisku gaišumu un siltumu. Sapratu ko pret Tevi jūtu. Es kliedzu vēlreiz un Tu sadzirdēji. Gaidu atbildi, gaidu mirkli, kad varēšu Tevi apskaut un kaut mirkli paslēpt un pasargāt no ikdienas rūpēm. Tas mirklis pienāks… Pacieties, tas pienāks…

Vēstule senam draugam

Posted: jūlijs 25, 2011 in Vēstuļu sainītis

Balta lapa nonāca manās rokās. Protams, tas nebūtu es, ja nevēlētos sabojāt tās skaisto, balto burvību ar pāris rindu uzziešanu uz tās kā kārtīgu sviesta kartiņu uz rupjmaizes. Trūkst sāls. Kā parasti. Taču šī būs vēstule sev. Rīt to iemetīšu pastkastē pie slimnīcas un aizparīt pārsteigts atvēršu pastkasti mājās un atklāšu, ka kāds man ir sūtījis vēstuli. Drebošiem pirkstiem atvēršu aploksni un balta, vārdiem apziesta lapa izritināsies manā priekšā.

”  Dārgais draugs!
Sen neesmu Tevi saticis. Atceros laiku, kad biji savādāks un nespēju sagaidīt, kad Tevi satikšu. Šobrīd gan liecies tik nepazīstams, šķiet, ka esam atsvešinājušies. Ja godīgi, pietrūkst Tava smaida. Pietrūkst smieklu un jautrības. Vecā Tevis pietrūkst.
Tu noteikti jautāsi kā man iet. Varu droši teikt, ka esmu apmaldījies sevī. Sajūta, ka manī kas svarīgs trūkst. Tā vietu ieņēmis mulsinošs klusums, kas tukši dun ausīs un sirdī. Mēma atbalss no nekā spiež ausīs, skanot zemos basos. Iespēju nav, izredžu nav, sapņu nav, prieka nav, laimes nav, vēlmju nav, cerību nav. Tik nabadzīgs vēl nekad neesmu juties. Tieši dvēseliski nabadzīgs. Tukšs un apmaldījies. Tā kā kails klīstu apkārt, meklējot savu būtību, kas aizmukusi no rīta, apģērbusi manu veco flaneļa kreklu. Draugs, man Tevis trūkst!
Atceros naktis, kad dzērām kopā Hibiskus ziedlapiņu tēju. Tev patika to dzert ar četrām karotītēm cukura un divām resnām, sulīgām citrona šķēlītēm. Toreiz runājām par dzīvi, par sapņiem, par to kādi būsim un nekad nezaudēsim sevi. Runājām par to, kā mīlam pļavas slapjo zāli pieskaramies pēdām, kā mīlam pēc lietus skriet caur birztalu, kustinot koku lapas, kas dāsni pār mums noklāja svaigu lietus šalti. Atceros un ilgojos pēc tā visa. Kur palikām mēs un kam pārdevām savus sapņus?
Tu stāstīji, ka būsi aktieris, ka teātrī ielīksmosi cilvēku sirdis. Tu rādīji man priekšnesumus, kuros pats biji visās lomās. Tev padevās. Atceros, ka pie spoguļa uz sevi skatoties izmēģināji palīgā saucienus un māte pārbijusies ieskrēja no virtuves Tevi glābt, jo Tev padevās tas, ko darīji. Taču tagad Tu tēlo pelēku pilsoni, cenšoties iejukt pūlī. Pelēkais ir kļuvis zaļš, tu slēpies zaļā krāsā. Saplūsti ar zāli, kurā pakriti nespējot būt Tu pats.
Man pietrūkst kopīgo atmiņu par kopīgajiem laikiem, kad Mēs bijām kā viens vesels. Man pietrūkst to laiku. Es nebaidos to atkārtot. Saka, ka nav vīrišķīgi gausties, taču man nav bail atzīties. Draugs es Tevi mīlu. Katrs mirklis, kuru pavadījām kopā, man bija īpašs un varu saderēt, ka Tev arī.
Es tiešām ceru, ka Mēs satiksimies kādreiz vēl un tad vairs nešķirsimies. Tiesa, man jāiekrāj mazliet naudas, lai spētu izdzīvot. Un emocijas, lai būtu kurās dalīties ar Tevi. Bet Mēs vēl tiksimies, to es Tev apsolu. Šobrīd Tev būs mani jāaizvieto ar ko citu. Pasmaidi par visu skaisto, kas apkārt. Tas taču ir tik viegli. Tikai mazliet jāpacenšas ienest sirdī gaišumu. Bet drīz Mēs tiksimies, apsolu!
Mūžam Tavs draugs
Prieks.
25.07.2011  ”

Interesanti kā es jutīšos saņemot šo vēstuli.

     Es rakstu Tev kārtējo vēstuli, kuru nenosūtīšu. Nezinu, varbūt man bail būt mīlētam un mīlēt. Varbūt vienkārši mana pēdējā pastmarka būs lietus laikā samirkusi un ielipusi bikšu kabatā. Varbūt tā būs bijusi pēdējā pastmarka pasaulē. Nē, tā vienkārši būs bijusi ar īpašu mērķi. Tā bija domāta tieši tur un neviena cita pastmarka šo vietu nevarēs aizņemt.

     Šī vēstule iegulsies atvilktnē kopā ar 11 citām, kuras nenosūtīju. Un kopā ar to neskaitāmo vēstuļu kaudžu spokiem, kuras biju gatavs nosūtīt, bet ieraudzīju Tevi aizejam ar citu. Es tās sadedzināju, skumji veroties liesmās un rakstot raudulīgu dzeju. Es tā daru joprojām. Es neesmu mainījies, tikai izaudzis. Tolaik, kad mēs bijām kopā, kad nebija tāda „Mēs”, bet tikai „Tu un es”, es centos mainīties. Es mainījos un tikai tad, kad izjuka „Mēs” un arī „Tu un es” palika par apšaubāmu vārdu salikumu, sapratu, ka nevajadzēja mainīties. Vajadzēja izaugt. Izaugt no sāpēm, bailēm. Izaugt no šaubām.

     Rasas lāsēs es redzēju cerību, joprojām lieliski zinot, ka cerību nav. Tikai slapjas kājas pa savu rasu, savām cerībām agros rītos bradājot. Cerību pērlītes piespiedās kājām un likās, ka solis paliek vieglāks.

     Drīz vien es pamodos slims. Nāves murgi mani bija mocījuši visu nakti. Šausmas sējošs nezināms kaut kas vēlās man pāri un smacēja. Taču tas nebija tas sliktākais. Man pretī sniedzās roka. Tava roka, kas centās man palīdzēt, taču es nespēju to sasniegt. Vai arī nevēlējos? Vienmēr taču viens pats ar visu esmu ticis galā pats. Un tomēr tā dēl es vienmēr esmu vairāk zaudējis, nekā būtu spējis iegūt.

     Atceros to nakti, kad mani pamodināja Tava sms. Es gulēju gultā, sarāvies kā embrijs un murgoju. Pamostoties un izlasot ziņu, man likās, ka murgs turpinās. Tā nu tas bija. Atbildes joprojām no Tevis nav. Un nebūs. Es šo vēstuli nenosūtīšu, Tu to nesaņemsi, stāsts beigsies un Tu turpināsi dzīvot laimīgi, atceroties, ka kādreiz biju tāds es.

     Es aiziešu klusi kā suns, asti kājstarpē ierāvis un meklēšu iespēju dzīvot tālāk. Domas maisīsies prātā, viena par otru naivāka un muļķīgāka, līdz sapratīšu, ka tie nebija tikai vārdi. Es tiešām nespēju bez Tevis dzīvot. Gaiss liekas spiedošs un lēni smacē, ūdens nedod veldzi un rokas sažņaudzas ilgās, taču tām vairs nav spēka. Ne ilgām, ne rokām.

     Klusi, rokās sažņaudzis senu dāvanu maisiņu, kuru no Tevis saņēmu Lieldienās, es aiziešu pretim saulei, meklēt vietu, kur saskaras Zeme ar Debesīm. Bet es nesasniegšu šo robežšķirtni. Pārguris es aizmigšu ozola pavēnī un pārvērtīšos vējā. Klusi es apskaušu Tevi un maigi noglāstīšu ar siltu pūsmu. Tu sapratīsi, ka tas būšu es, jo atcerēsies kā kādreiz es mīlēju spēlēties Tavos matos.

     Nē, nekas no tā nebūs. Es šo vēstuli pat neielikšu atvilktnē. Vēl mirklis un to apņems maigas liesmu mēles. Es sadedzināšu savas ilgas un aizmigšu to dūmos. Aizmigšu, paliekot…

     …mūžīgi Tavs

     Tevi mīlošais.