Arhīvs priekš Oktobris, 2013

Padoms dialoga formā.

Posted: Oktobris 19, 2013 in lirika

– Esmu nedaudz par labu pasaulei šajai

Un nedaudz par labu tā ir manai dvēselei spalgi skaļai.

– Tad palaid to vaļā!

Psihoze nr. 15

Posted: Oktobris 19, 2013 in lirika

Es neesmu iesprostots apziņas mūros,

Lai arī bailīgi joprojām pie tiem turos.
* * *
Mīlestība ir mirusi
es pats tai izraku kapu,
Tu parakstīji miršanas apliecību
un sadedzināji šo lapu.
Bet dzīve bez mīlas –
man tas ir Tabu,
tāpēc mīļā, piedod,
bet es aizeju ar labu.
* * *
Antiņš uzjāja stikla kalnā,
bet princeses nav un nebūs.
Tikumība, kaut arī relikvija –
tā vientulībā nepūst.
* * *
Atceries, kā toreiz uzvaru ņēmām
spēlējot desās ar nazi pa vēnām?
Pēc tās reizes kopīgi lēmām –
Uzvaras mači būs jāspēlē… lēnām…
* * *
apmetums, uzmetums,
vēlviens pārpratums,
pusotrs pārmetums
un vietas neatliek mums.
Kam no tā ieguvums,
kura kontā ir zaudējums
mīlas banķierim iestājies aptrakums –
manā kontā ir radies iztrūkums.
Sajukums.
Satraukums.
Konservēts noslēpums
mana bilance – pat man tagad pārsteigums.

Man šodien noritēja viena asara. Skopi. Vīrišķīgi skopi. Šo asaru veltu Tev. Bet nedomā, ka esi vainīga pie tā. Pateicoties Tev. Mana sirds atkūst. Pateicoties Tev. Viena asara. Nav daudz, tikai mazs sākums. Nav tā, ka es būtu nejūtīgs, bet dzīve man ir iemācījusi savas jūtas paturēt pie sevis. Veidot iekrājumus tā teikt. Vīrišķīgs idiotisms, vai ne?
Tu domā, ka esmu nejūtīgs.Vai to, ka manas jūtas ir materiāli deformētas. Tā nebūt nav. Neredzams nenozīmē neeksistējošs. Tāpat kā gaiss. Tāpat kā Dievs (vari to saukt kā gribi – par Dievu, Kosmosu, Likteni, Budu – bet mēs visi taču ticam kaut kam augstākam, kaut kam acij netveramam). Neredzams dažreiz ir vēl svarīgāks par redzamo. Un neredzamais dažreiz ir tik trausls, ka tas jāglabā rūpīgi, jo rūpīgi. Tāpat ir ar manām jūtām. Man tādas ir, bet es tās glabāju, Tev sniedzot tikai tās labākās. Kā pasniedzot skaistākos ziedus no piemājas rožu krūma. Skaistākos ziedus, cītīgi notraucot pat mazāko ērkšķi, un tad ar klusu smaidu es sniedzu Tev tos. Tu redzi manus asiņainos pirkstus un redzi smaidu uz manām lūpām un klusu pielūgsmi manās acīs. Vai Tev vajag tos ērkšķus?
Man šodien noritēja viena asara. Skopi. Vīrišķīgi skopi. Ziedā, ko pasniedzu Tev, bija aizķēries vēl viens pēdējais ērkšķis. Es raudu par Tavām sāpēm ar to saduroties. Ar vienu asaru. Bet īstu. No sirds. Viena asara par vienu ērkšķi. Vai vēlies, lai atstāju nākamreiz tos visus? Es sniegšu rozes ar ērkšķiem. Tikai Tev. Un raudāšu par katru ērkšķi pa asarai. Tikai Tev. Vai vēlies no manis saņemt rozes? Vai vēlies no manis saņemt ērkšķus? Vai vēlies asaras manas? Man nav žēl… Tikai pasaki ko vēlies. Man taču nav žēl Tev nekā. Rozes, ērkšķi un asaras. Visu to Tev. Visu sevi Tev. Esmu neizdevies dārznieks, bet… Tavējais.

http://www.youtube.com/watch?v=x-JQE7ri7P4

 

 

korespondence

Posted: Oktobris 9, 2013 in Citāti

 

Enģelis pusnaktī piemeties
manā zālienā krita.
Tas bija notikums nepatiess,
rīt presē būs ziņa jau cita.

Kastrēti enģeļi krīt no gaisa
– arī ir notikums samelots.
Izmeta viņus Dieviņš no maisa
kad tika pārlieku sadusmots.

Es turpinu sist pieri sienā
tas jau tiešām bija kas īsts,
kad tajā skaistajā aizvakardienā
smadzenēs vadiņi sāka plīst.

Tu ar montāžas putām rokās
steidzies to visu salabot.
Kaut kur žurnālists mokās
Cenšoties visu to pamatot.

Izkaisi mani pār pasauli

Posted: Oktobris 8, 2013 in Kalibrēts neprāts

Man pietrūkst tikai saules rieta, kad Tu manos apskāvienos atbildi manām jūtām. Man pietrūkst tikai vēl vienas elpas. Vēl viena sapņa, pēc kura tiekties un kura dēļ dzīvot. Viss izgaist tālumā, atstājot pelēku mākoni. Izpīpēta cigarete mētājas pelnutraukā. Nodeguši solījumi un sapņi izkūp un trīcošās rokās mirdz pēdējā cerība, kas niknumā un sāpēc tiek mesta pret sienu. Man nevajag neko. Nevienu. Vairs man neko nevajag. Ir labi, kā ir. Tāls ceļš priekšā. Atkal. Tu nekad nebūsi mana, es nekad vairs nebūšu Tavs. Kas vainīgs? Rīts, kurā pamostoties sapnis bija beidzies. Izsmēķis gultā gruzdēja, klusi atņemot man kājas. Es vairs nespēšu nekad skriet Tev pakaļ un kaisīt rožlapiņas zem Tavām kājām. Vairs nekad nespēšu nest Tevi pāri 7 tiltiem. Kroplība ieēdusies manā dvēselē paņēma mani sev līdzi. Tu neesi slimnīca, Tev kropļus nevajag. Arī man sevi nevajag. Es vēroju, kā pārvēršos oglē un man paliek silti. Te dziļi iekšā  es jau esmu izdedzis, nu deg arī mana čaula. Esmu sasniedzis plnību. No zemes nācis, par zemi…

Nepārdod mani enģeļiem

Posted: Oktobris 8, 2013 in lirika

Nepārdod mani enģeļiem

melniem un ragainiem
neglītiem.
Nepārdod mani enģeļiem
melos radītiem
patiesībai izzagtiem
maldīgiem.
Nepārdod mani enģeļiem
apzagtiem, bailīgiem,
Sirdspukstos notvertiem.
Nepārdod mani enģeļiem
Pārvērtētiem, izvērtētiem
neģēļiem.

Mīlas monetaritāte

Posted: Oktobris 8, 2013 in lirika

Vēl reizi paskaties

ja nebaidies
un skatiena nevairies.
Atnāc un apgulies
smaidā neslēpies
ļauj man aizmirsties.
Atnāc un pieliecies
Apkārt dvēsele mētāsies
Mazliet no viņas aizņemies.
Atnāc un nenāc vairs.