Archive for the ‘Saules zaķēnu piezīmes’ Category

Aizsargāts: Laime

Posted: Oktobris 23, 2012 in Saules zaķēnu piezīmes

Šis saturs ir aizsargāts ar paroli. Lai to apskatītu, lūdzu, ievadiet savu paroli zemāk:

Manī šobrīd mīt vairāk pārliecības, kā nekad agrāk. Pārliecības par to, ka nevaru būt drošs par neko. Par sapņiem, cerībām, par dzīvi un tās noteikumiem. Pat ne par to, kas es esmu un vai es esmu. Es vēlos sev otru vārdu un satikt to cilvēku, kas reiz palīdzēja aizmirst to, ko nevajadzēja atcerēties. Bet es vēl īsti nezinu ko vēlos aizmirst. Varbūt to, kā nomiru. Varbūt to, kā piedzimu. Varbūt to, kas bija starp nomiršanu un piedzimšanu. Varbūt es vēlos vienkārši saprast – vai es nomiru tobrīd, kad mana sirds apstājās vai tikai tad, kad tā salūza un lauskas simtiem saules zaķīšu veidolā izklīda nakts tumsā. Es vēlos atcerēties kā mani patiesībā sauc. Kas es esmu un kam man būtu jābūt. Un – es vēlos atcerēties to, ko nekad neesmu zinājis. Un aizmirst to, ko nekad neesmu zinājis, bet atceros.

Bet es zinu, ka kaut kur staigā vīrs ar pelēku mēteli, kam ir caurumainas piedurknes. Viņš birdina laiku no putekļiem un dzeš atmiņas. Es viņu reiz satiku. Toreiz, pirms piedzimu.

paciņa

Posted: Oktobris 16, 2012 in Saules zaķēnu piezīmes

Man plaukstās iebira silto solījumu lietus, kad vakar telefona klausulē sievietes balss paziņoja, ka sūtījumam jāpienāk dienas laikā. Atkal saules zaķīši man aiz muguras, mīļas sazvērestības perinot, klusi sačukstas…

Sūtījums, sūtījums. Maza paciņa, taču pildīta ne tikai ar acīm redzamo, bet arī ko tādu, ko acis neredz. Un neredzamā tur ir nesalīdzināmi vairāk. Saules zaķīši nosarka un paslēpās kabatās. Roka šovakar satraukti vērs vaļā pastkasti ar trīcošu jautājumu – būs vai nebūs?

Rekonstrukcija

Posted: Septembris 27, 2012 in Saules zaķēnu piezīmes

Šorīt manos plakstiņos ar savādu gurdumu iegūlās nakts. Pagājusī. Sen pagājusī. Jā, nakts, kuras nebija. Izsapņota un tālāk par sirdspukstiem  pārdota. Nakts, kura krāsoja logu ailes sarkanās un stiklus oranžās krāsās. Saules zaķīši ar otām rokās sačukstējās, ka nākošās nokrāsos manas dvēseles durvis zāles zaļā krāsā un paklājiņu ar uzrakstu “Wellcome” nomainīs pret citu ar uzrakstu “Closed for reconstruction”. Gurdums manās acīs pieņēma jaunas aprises un, viegli gurnus sūpojot, aizgāja rītausmā.

Ceļojuma piezīmes

Posted: Septembris 1, 2012 in Saules zaķēnu piezīmes

Es sēžu autobusā un skatos kā uz logu rūtīm Debesis par mums raud. Saules zaķīši bailīgi paslēpušies manā somā ziņkārīgi ik pa mirklim izbāž ārā degungalus un, jocīgi tos pakustinot, pazūd atpakaļ somas dzīlēs. Mana sirds miegaini kavējas kaut kur tāltālā pagātnē, kad tā bija laimīga, jo nezināja ko vēlas. Tagad tās laime ir iesprostota kaut kur pa vidu starp saprātu, svētlaimi un neprātīgām alkām, bet es pats akli taustos tam visam pa vidu un meklēju tajā kādu nākotnes iespēju. Varbūt tieši tāpēc mani saules zaķīši spīd arī naktīs?

Ir nakts. Melna un bieza kā kafija. Tikai naktij nav putu. Es zīmēju uz koku lapām piedošanas lūgumus, kurus samīņā mani saules zaķīši. Kaut kur tālumā gaudo suns, pārkliedzot manu dvēseli. “Paliek auksti” es klusi pačukstu pats sev un ierauju galvu dziļāk jakas apkaklē. Priekšā ir tāls ceļš un ne tikai uz mājām…

Caur ērkšķiem…

Posted: augusts 26, 2012 in Saules zaķēnu piezīmes

Kaut kur starp zvaigžņu miljardiem atrodas arī mana. Klusa un neredzama. Bet to var just, kad aizveru acis un tai pieskaros ar savu būtību. Es jau sen nokritu no savas zvaigznes. Bet es zinu, ka tā mani joprojām gaida kaut kur tur – augšā. Klusa un piedodoša kā lietuslāse, kas izlikās par asaru.

Un es turpinu meklēt šinī pasaulē atbildes savai pasaulei. Es turpinu tiektos uz visu skaisto, vienlaicīgi nekam nepieskaroties. Man taču teica reiz: “Skatās ar acīm, nevis rokām”… Šinī pasaulē tik daudz kas ir kļuvis nepieejami pieejams, ka bail tam pat pieskarties, jo var ari apdedzināt pirkstu galus un kā mazs kucēns, smilkstot tupēt kaktā, laizot savu ķepu.

Taču kādudien es atradīšu īsto ceļu un aizceļošu uz savu zvaigzni – to, kurai biju radīts. Un tajā brīdī saules zaķēni mani vairs nepanāks…

Ardievu sonāte

Posted: augusts 24, 2012 in Saules zaķēnu piezīmes

Tovakar Tavi pieskārieni iedega manī, atstājot tur daļu no Tavas būtības. Trauksmainas un pilnas ar varavīksnēm. Tavi skūpsti nodarīja vēl vairāk, liekot aizmirst pasaules nekam nederīgo būtību. Šķiet, ka viens mirklis ir ieguvis lielāku vērtību par mūžību. (vairāk…)