Arhīvs priekš jūlijs, 2013

Pirms es krītu

Posted: jūlijs 22, 2013 in Citāti

Kungs, palīdzi noturēt kājas pie zemes

Un nenovērst acis no ceļa,

Neaizmirst kritušos enģeļus,

Kas gribēja pacelties gaisā,

Bet sadega saulē un, spārniem kūstot,

Iegāzās atpakaļ jūrā.

Kungs, palīdzi noturēt kājas pie zemes

Un nenovērst acis no ceļa,

Lai es nekad nepaklūpu.

42.psalms

Turpinājums no Stāsti par Viņiem: Kāda neparasti parasta diena
“Man toreiz bija par daudz brīvības un pārāk maz iztēles, ko ar to iesākt. Man toreiz bija pārāk daudz sapņu un pārāk maz ticības sev. Man toreiz bija tik daudz un tas noveda atpakaļ sākumpunktā. Pie nullēm. Skanošām un dziedošām, kuru vērtību nav iespējams līdz galam apjaust. Un man ar to vienmēr ir bijis par daudz. Pārāk daudz dzeloņdrāšu mežģīņu Tu mīlēji vilkt un galvu rotāt ar rožkātu vainagu. Pārāk daudz asaras Tu izraudāji, kamēr es Tevi izsapņoju un pārāk sausa palika dvēsele, kad es novērsos. Novērsos, jo Tu kļuvi īsta. Pārāk daudz ir vienmēr nedaudz par maz. Un nedaudz par maz vienmēr ir bijis pārāk daudz un pārāk bieži.”.
Viņa pamodās. Acis miegā izspieda pēdējās asaras no asaru dziedzeriem. Viņa raudāja. Emocijas, kas jau gadiem tika klusi norītas un kā strutas no pūžņojošas brūces, ar varu spiestas laukā, pēkšņi uzjundīja ar jaunu sparu. Viņa piecēlās un uztaisīja kafiju. Kopš viņa nāves, kafija bija vienīgais, kas ļāva rītam kaut daļēji nezaudēt tā īpatnējo garšu. It sevisķi rītos, kad viņa pamodās no murgiem, kuros viņa dzirdēja viņa balsi. Savādu, viegli dūmakainu, intriģējošu. Viņa balss bija vienīgais, kas ļāva šo vīrieti kaut nedaudz uztvert nopietni.
No kafijas rāmi gaisā virpuļoja maigi garaiņi, kas viņas acu priekšā uzbūra viņa sejas aprises. Smalkā seja ar izteiktajām kontūru līnijām, pa kuru kā pienenes pļavā vizēja neskaitāmi vasaras raibumi… Nepaklausīgais rudais cekuls, kas vienmēr nepakļāvīgi izslējies gaisā… Viņa atcerējās, kā kādreiz smējās par to un mūžīgi izmeta par to kādu muļķīgu joku, pielīdzinot cekulu antenai. “Kādu radio staciju šodien klausamies?”, “Vai šodien saņēmi atbildi no dzimtā planētas?” u.t.t.. Uzrautais degungals. Nekas viņā neļāva saskatīt pieaugušu cilvēku, ja neskaita balsi un aso pratu. Ar tiem viņš darīja brīnumus. Tie maigi pakļāva.
Vannā iegūlusies viņa centās atgūt saprāta līdzsvaru. Pagājušajā naktī viņš viņu sauca pie sevis uz vecajām mājām. Viņam redz vajagot viņai parādīt ko nozīmīgu. Šodien viņš runāja mīklās. Acis aizvērusi viņa uz mirkli aizmirsās, līdz modinātājs nesaudzīgi iztraucēja mierīgo atpūtas brīdi. Tomēr viņa tagad zināja ko darīs.
Izkāpusi no vannas un uzģērbusi vannas halātu, viņa paņēma rokās pusizdzerto kafijas tasi  un devās uz dzīvojamo istabu. Apsēžoties pie galda, viņa ieslēdza datoru un domās vārdu pa vārdam lika kopā vēstules tekstu. Īsi un lakoniski. “šodien darbā ieradīšos vēlāk, man ir svarīgas darīšanas pilsētā. Problēmas gadījumā zvaniet.”.
* * *
Ārā lija un drēgns vējš izdzenāja pirmās krītošās lapas.No lietussarga šādā laikā tāpat lielas jēgas nebija, tāpēc visu ceļu viņa slēpās zem koku vainagiem, kas laiku pa laikam tomēr negaidīti iecirtās sejā. Par spīti visai nepatikai pret lietu, viņa izlēma turp doties kājām. Tur, kur viņš kādreiz dzīvoja. Tur, kur kopa viņi bija pavadījuši ne mazums skaistu un atmiņā paliekošu mirkļu. Tur, kur viņa nespēja vairs doties, kopš viņš viņu nodeva. Kops viņš nomira un pameta viņu. Tā arī toreiz viņa čukstēja viņa bēru ceremonijā. “Nāve ir nodevība, kuru es tev nekad nepiedošu…”. Taču laiks bija ļāvis brūcēm pārklāties ar krevelēm. Laiks visu dziedēja un, ja spēja noturēties nekasot, tad drīz vien brūce sadzija. Arī šī sadzīs. Kādreiz.
Vēl pēdējais pagrieziens un viņa redzēs tos logus, pa kuriem pirms daudziem daudziem gadiem viņi pūta ūdenspīpes dūmu mutuļus, lai viņa māte nesajustu, ka istabā smēķēts.  Vēl nedaudz un grāmatām noklātā palodze atausīs skatienam. Viņa apstājās. Mājas vietā stāvēja drupas. Pagalmā stāvēja smagā tehnika un gruvešos redzamais kalendārs, kas bija tikai daļēji izmircis, liecināja, ka māja nojaukta nesen. Visticamāk vakar.
“Sapnis. Viņš lūdza, lai es atnāku…” doma – asa, sāpes raisoša un nepatīkami tieša izskrēja cauri prātam.
Starp ķieģeļu lauskām plīvoja sarkanie aizkari… Tik sen tie nav redzēti. Pēkšņi viņas skatienu piesaistīja kaut kas, kas šķiet bija palagos ietīts. Viņa piegāja klāt un nedroši parāva trauslo audumu. Skatienam atklājās maza koka lādīte. Viņš kādreiz bija kaut ko stāstījis par savu dārgumu lādīti, kurā glabājot visu sev svarīgāko. Drebošiem pirkstiem viņa atvēra lādīti un nekavējoties aizcirta to ciet. Elpa aizsitās un acīs atkal parādījās šis nodevīgais šķidrums. Pašā augšā viņa redzēja salocītus kartona gabalus, uz kuriem no pirmā acu uzmetiena nekā nebija, bet, rūpīgāk ieskatoties, tur bija kas ieskrāpēts. Tos viņš sauca par kuponiem. Viņa toreiz smiedamās teica, ka tie derīgi tikai to vienu dienu, bet viņš teica, ka tos saglabās un izmantos kādu citu reizi.
Kuponi. Viņai bija bail no tā,ko lādītes saturs vēl varētu pastāstīt. Bet viņai bija jāzin.
Nē, viņa nevērs to vaļā šeit, viņai jātiek prom, tālāk prom no šejienes, kur drupās guļ viņas skaistākās atmiņas. Viņai jātiek prom no šejienes. Pēc iespējas tālāk.
* * *
Viņa pati nesaprata kā nonāca stacijas uzgaidāmajā telpā. No apātijas viņu izrāva viegls trieciens pa kājām un kāds maigs pieskāriens kurpei. Pie viņas kājām gulēja meitene. Smalks meitēns ar smiltīm aplipušu seju, pa kuru smalkām tērcītēm lija asaras. Acīs bailes un izmisums. Viņa pietupās un vaicāja meitenei vai viss kārtībā, bet meitene sarāvās čokurā un ar rokām apķērusi ceļgalus, turpināja pie sevis nedzirdami bērt vārdus, kurus viņa saprata. Vai, precīzāk sakot, sajuta. “Tā nav mana vaina, tā nav mana vaina, tā…”.
Viņa sarāvās kā saņēmusi spēju sitienu un piecēlās. Apkārt bija sanācis ziņkārīgo pūlis un tas spieda viņu nost. Viņai vajadzēja gaisu, vajadzēja tikt prom. Tālāk no visa. No sarkanajiem aizkariem, no atmiņu drupām, no savādās meitenes, no pūļa, kas mācās virsū un klājās pāri kā bieza migla. Viņai bija jātiek prom. Izmisums no jauna ierāva viņu apātijā un viņa zaudēja saikni ar notiekošo.
* * *
Vilciens viegli sarāvās un lēnām sāka ripot uz priekšu. Viņas rokas krampjaini  spieda pie krūtīm mazo koka lādīti. To pašu, kas glabāja viņa lielākos dārgumus. Viņa labākās atmiņas. Lādīti, kuru viņa baidījās atvērt.

1. The President walks through the White House in the same area where the tour is being given and stops to talk to one little girl and allows her to interview him about foreign policy and put it on her YouTube channel.

2. RPGs can take out M1A1 tanks.

3. Secret Service agents are incredibly bad at their jobs. They get shot real easily. Tater Channing is the only one who knows to take cover when gunfire is being directed at him.

4. When applying for the Secret Service, the primary interview is held at the White House.

5. Old Motorola pagers still work!

6. JFK actually did sneak Marilyn Monroe into the White House.

7. It’s easy for disgruntled high-ranking federal government officials to recruit a small army of weapons experts to take over the White House and wipe out dozens of similarly trained personnel, being contacted for that would never draw suspicion from anyone that hates the U.S. government.

8. The decision makers will wait forever to make the final final FINAL call on whether or not to bomb the White house.

9. A little girl waving a flag on the White House Lawn means the terrorists have been subdued. Right?

10. The fighter pilot on seeing a little girl will suddenly choose not to follow his orders and disobey the chain of command, and NOT bomb the White House because, well he suddenly grew a conscience and decided his judgment is better than that of his commanding officers. (vairāk…)

es gribu no decembra līdz februārim gulēt ziemas miegu – man riebjas salt. kad es izaugšu liela, es būšu personība. bet pagaidām es mācos krāsas, zilbes un skatienus tukšos. un jā – es teikumus sāku ar saikļiem, nu un?

IEVA MADARA

Draudzība

Posted: jūlijs 8, 2013 in Citāti

    ‘Es nesen biju iestājies vidusskolā. Kādu dienu mājupceļā pamanīju savu klasesbiedru Kailu. Arī viņš gāja uz mājām, bet sev līdzi nesa visas mācību grāmatas.

Nodomāju: “Kāpēc piektdienā jānes mājās visas grāmatas! Tas nu gan viens garlaicīgs tips!”
 
Pats biju ieplānojis lielisku nedēļas nogali ar ballītēm un futbola spēlēšanu sastdienas pēcpusdienā, tādēļ neizpratnē paraustīju plecus un devos tālāk. 
 
Pēķšņi Kailu ielenca bariņš puišu. Toe izrāva viņam no rokām grāmatas, bet pašū nogrūda zemē. Kaila brilles aizlidoja trīs etrus tālāk un iekrita zālē. Kails paskatījās uz mani, un viņa acīs es ieradzīju dziļas skumjas. Man žēlumā notrīsēja sirds, un es skriešus metos Kailam palīgā. Tikmēr viņš, asaras rīdams, rāpoja pēc savām brillēm. Es tās padevu un teicu:
 
– Kādi muļķi! Viņiem vajadzētu atrast citu izklaides veidu!
 
Kails paskatījās uz mani un atteica:
– Paldies!
 
Viņa sejā atplauka smaids. Tāds smaids, kas pauda dziļu pateicību. Es palīdzēju salasīt izmētātās grāmatas un pavaicāju, kur Kails dzīvo.
 
Noskaidrojām, ka esam gandrīz kaimiņi. Es brīnījos, kāpēc iepriekš nekad nebiju viņu saticis mūsu apkaimē.
 
Kails izstāstīja, ka agrāk esot mācījies privātskolā (es vēl nekad nebiju draudzējies ar privātskolas skolnieku).
Mēs nopļāpājām visu mājupceļu. Viņš izrādījās lielisks puisis. Uzaicināju Kailu sestdien spēlēt futbolu ar maniem draugiem, un viņš piekrita.
 
Nedēļas nogali mēs pavadījām kopā. Jo vairāk Kailu iepazinu, jo vairāk viņš man patika. Un maniem draugiem tāpat.
Pienāca pirmdienas rīts, un tur jau atkal viņš bija ar visu savu grāmatu kaudzi. Ķircināju Kailu, ka, šādi turpinot, viņam drīz izaugs milzīgi muskuļi. Kails iesmējās un iedeva man pusi grāmatu.
 
Nākamo cetru gadu laikā mēs kļuvām par labākajiem draugiem.
 
Īsi pirms vidusskolas beigšanas sākām domāt, kurā augstskolā mācīties.
 
Kails izvēlējās Džordtaunas Universitāti, savukārt es – Djūka Universitāti. Zināju, ka attālums nebūs šķērslis yn mēs arvien paliksim draugi.

Kails nolēma kļūt par ārstu, bet es biju ieguvis stipendiju ekonomikas studijām un apcēlu draugu par nemitīgo zubrīšanos. Jebkura augstskola labprāt redzētu Kailu savā studentu pulkā.

Kā labākajam vidusskolas absolventam viņam bija jāsagatavo izlaiduma runa. Savukārt es ļoti priecājos, ka man nav jāstājas publikas priekšā.

Izlaiduma dienā Kails izskatījās lieliski. Viņam piestāvēja pat brilles. Kails patika meitenēm, un reizēm es par to biju greizsirdīgs uz viņu.

Taču todien Kails nervozēja. Uzsitu Viņam pa plecu un teicu:

    – Vecīt, tu būsi nepārspējams! 

Kails pasmaidīja, palūkojās manī ar savu īpašo skatienu un pateica paldies.

Bija pienācis laiks teikt izlaiduma runu. Kails ieklepojās un sāka:

    – Izlaidums ir īstais brīdis pateikties visiem, kas mums ir palīdzējuši tik tālu tikt, – vecākiem, skolotājiem, brāļiem un māsām, varbūt arī sporta treneriem -, bet visvairāk – draugiem. Esmu šeit, lai apliecinātu, ka draudzība ir vislielākā dāvana, kādu viens cilvēks var pasniegt otram. Gribu jums ko atklāt, – viņš turpināja un izstāstīja par mūsu pirmo satikšanos, kad bijām tikko iestājušies vidusskolā.

Es neticīgi raudzījos savā draugā, kamēr viņš runāja.

    – Tajā nedēļas nogalē es gribēju padarīt sev galu, – Kails atzinās.

Viņš izstāstīja, ka bija iztukšojis savu skapīti skolā un nesis mājās grāmatas, lai tas pēc tam nebūtu jādara viņa mātei. Tad Kails paskatījās uz mani un pasmaidīja, teiktdams:

– Paldies Dievam, es tiku glābts. Draugs man neļāva izdarīt briesmīgu kļūdu.

Kamēr šis pievilcīgais un populārais puisis runāja par savu vājuma brīdi, pūlī atskanēja uzmundrinoši izsaucieni. Redzēju viņa vecākus raugāmies uz mani un pateicīgi smaidām.

Līdz tam es, šķiet, nebiju izpratis draudzības patieso būtību.

                                                                                     (nezināms autors)

Quotes of the day

Posted: jūlijs 6, 2013 in Citāti

“There is a land called Passive Agressiva, and I am their queen.”
“That’s all I’m saying… except when you’re shrieking about trout”

(Grey’s Anatomy)

Sam: Why do I and everyone I love pick people who treat us like we’re nothing?

Charlie: We accept the love we think we deserve.

***

Charlie: Do you like football?

Patrick: LOVE it.

Patrick: Be aggressive Passive aggressive

***

Charlie: I don’t know if I will have the time to write anymore letters because I might be too busy trying to participate. So if this does end up being the last letter I just want you to know that I was in a bad place before I started high school and you helped me. Even if you didn’t know what I was talking about or know someone who has gone through it, you made me not feel alone. Because I know there are people who say all these things don’t happen. And there are people who forget what it’s like to be 16 when they turn 17. I know these will all be stories someday. And our pictures will become old photographs. We’ll all become somebody’s mom or dad. But right now these moments are not stories. This is happening, I am here and I am looking at her. And she is so beautiful. I can see it. This one moment when you know you’re not a sad story. You are alive, and you stand up and see the lights on the buildings and everything that makes you wonder. And you’re listening to that song and that drive with the people you love most in this world. And in this moment I swear, we are infinite.

***

Charlie: Dear Friend, I’m sorry I haven’t written in awhile, but I’ve been trying hard to not be a loser.

***

Charlie: I know who you are, Sam. I know I’m quiet… and, and I should speak more. But if you knew the things that were in my head most of the time, you’d know what I really meant. How, how much we’re alike and, and how we’ve been through things… and you’re not small. You’re beautiful.

***

Charlie: My aunt had the same thing done to her too, and she turned her life around.

Sam: She must have been great.

Charlie: She was my favorite person in the world. Until now.

***

Charlie: So, you’re not scared of me?

Sam: No.

Charlie: So, we can be friends again?

Sam: Of course!

[She hugs him]

Sam: C’mon. Lets go be psychos together!

***

Patrick: There’s this one guy, queer as a 3 dollar bill. The guy’s father doesn’t know about his son. So, he comes into the basement one night when hes supposed to be out of town. Catches his son with another boy, so he starts beating him. But not the slap kind, the real kind. So the boyfriend says Stop! You’re killing him! But the son just yells Get out! So, eventually, the boyfriend just… did.

***

Charlie: Why do nice people choose the wrong people to date?

Bill: Are we talking about anyone specific?

[Charlie nods]

Bill: We accept the love we think we deserve.

Charlie: Can we make them know they deserve more?

Bill: We can try.

***

Candace: Charlie?

Charlie: Hey, Candace. I killed Aunt Helen, didn’t I? She died getting my birthday present, so I guess I killed her right? I tried to stop thinking about it, but I can’t. She keeps driving away and dying and I can’t stop her. Am I crazy, Candace?

[Motions to one of her friends]

Candace: Call the police and send them to my house!

[back to the phone]

Candace: No, Charlie, listen to me. Mom and Dad are going to be home with Chris any second.

Charlie: What if I wanted her to die, Candace?

Candace: Charlie… Charlie?

***

Charlie: So, this is my life. And I want you to know that I am both happy and sad and I’m still trying to figure out how could that be.

***

Charlie: My doctor said we can’t choose where we come from but we can choose where we go from there. I know it’s not all the answers but it was enough to start putting these pieces together.

***

Charlie: Patrick never likes to be serious, so it took me a while to get what happened. When he was a junior Patrick started seeing Brad on the weekends in secret. I guess it was hard, too, because Brad had to get drunk every time they fooled around. Then Monday in school Brad would say ‘man, I was so wasted. I don’t remember a thing.’ This went on for seven months. When they finally did it Brad said he loved Patrick and then he started to cry. No matter what Patrick did Brad kept saying his dad would kill him and saying he was going to hell. Patrick was eventually able to help get Brad sober. I asked Patrick if he felt sad that he still had to keep it a secret and he said no. Because at least now Brad doesn’t have to get drunk to love him.

***

Sam: Welcome to the island of misfit toys.

***

Patrick: You see things. You understand. You’re a wallflower!

***

Patrick: I dare you to kiss the prettiest girl in the room on the lips. And notice I charitably said girl and not person because let’s face it, I’d smoke all you bitches.

***

Charlie: There is so much pain. And I-I-I don’t know how not to notice it.

Dr. Burton: What’s hurting you?

Charlie: No, not… not me. It’s them! It’s… it’s everyone. It never stops. Do you understand?

***

Patrick (to Mary Elizabeth and Alice) : This is Charlie’s first party ever. So I expect nice, meaningful, heartfelt blow jobs, from both of you.

***

Sam: You put the “ass” in “class”, Patrick.

Patrick: I try, Sam, I try.

(The Perks of Being a Wallflower)

“What if love was stronger than gravity…”

***

“Some people say that true lovers are one soul that is separated when it’s born. Those two halves will always find their way back together.”
***

“In our world, it’s possible to fall up and to rise down”

(Upside Down)

Par mani neraudiet

Posted: jūlijs 2, 2013 in lirika

“Par mani neraudiet,”

es klusi kliedzu.

“par mani sen ir pateikts viss!

 

Par mani iedzeriet

un veltiet klusu smaidu –

ir gana garš tas ceļš, ko esmu nogājis.

 

Par mani neraudiet,

par mani sen ir pateikts viss –

Lai arī mīļš un lādzīgs, viņš bija neprātis.”