Archive for the ‘Melānija’ Category

16. novembris

Kā pa miglu atceros, ka man Reinis kaut ko deva, ka Reinis kaut ko zināja, bet es neatceros kas tas bija. Prāts ir tīrs kā izslaucīts un skatiens tukšs un stiklains. Es cenšos sakopot domas, cenšos atcerēties. Es zinu, ka man ir krātuve sīkumiem – lupatās ietītas manas burtnīcas, kurās rakst savu dienasgrāmatu, daži zīmuļi, kurus atnesa viņa un tas, ko es vakar tur noglabāju vai vismaz vēlējos to izdarīt, bet manā krātuvē nav nekā jauna. Ar domu, ka manā dzīvē iztrūkst kas svarīgs, bet es neatceros to, kas tas ir un neatceros kāpēc es to neatceros, es aizmiegu radiatora apskāvienos.

Pulkstens 11 mani pamodina dobjš klauvējiens pie durvīm. kas nozīmē, ka man jādodas uz sarunām ar ārstu. Ja Tu zinātu kā esmu no tā noguris. Viens it kā vesels cilvēks pratina vienu it kā slimu cilvēku, cenšoties panākt, ka it kā slimais atzīsies, ka viņš ir slims. Es to nesaprotu. Vai mocīt kādu citu un likt viņam sev iegalvot, ka viņš ir briesmīgs tāpēc, ka baidās no smiltīm, ir labi? Vai tas ir pareizi? Vai tā dara veseli cilvēki? Es nekad neesmu sapratis psihiatriju – manā skatījumā tas ir kas līdzīgs bērnam, kas izrauj skudrai kājas un pēc tam viszinīgi stāsta, ka skudra nevar paiet tāpēc, ka tai nav kāju.

Kamēr es sēžu rindā, pie manis pienāk Reinis, iespiež kaut ko plaukstā un, to saspiežot, nočukst: “Es zinu kas notika, bet Tu nedrīksti aizmirst…”. Tik pat pēkšņi kā parādījies, Reinis ir prom.

Es atveru plaukstu un es atceros… Atceros zīmējumu, atceros Viņu, atceros smiltis, atceros sudrabainas haizivis, atceros mirgojošas lampiņas, atceros 9445864773_bdurvis ar 45. numuru. Atmiņas man cauri izskrien kā karsts vilnis, kam
seko auksts šausmu vilnis, apjaušot, ka viņi man to visu atņēma. Atņēma
atmiņas, atņēma zīmējumu, atņēma manu patieso ceļu uz sevis atrašanu. Man plaukstā guļ pienene.

Kad pa durvīm iznāk Melānija, es pieceļos un mērķtiecīgi dodos telpā bez uzaicinājuma. Dakteris runā pa telefonu un viņa balss ir satraukta.

“Pacients 111-193 nav uzņēmīgs pret noteikto terapiju. Medikamentu kurss nesniedz rezultātus ne atsevišķi, ne komplektācijā ar elektrostimulācijas metodi. [..] Ak Kungs, jūs laikam manī vispār neklausaties? Es jums vēlreiz saku – viņš neko neņem pretī – mēs viņam pumpējam iekšā trankvilizatorus kā gorillas tēviņam, lietojam hipnozes un elektrošoka terapijas, bet tam nav rezultāta! Es lūdzu, nē, ES PIEPRASU jums sniegt man atbildes! KO MAN ELLĒ RATĀ DARĪT AR VIŅU TAGAD?”

Dakteris apsēdās uz galda malas un ar plaukstu aizsedza pieri un dziļi ieelpoja. Paskatījies uz mani, viņš apgriezās, piegāja pie skapja un izņēma no tā pudeli brūna dzēriena un glāzī un, apsēdās krēslā pie galda. Lejot dzērienu sev glāzē, viņš vīzdegunīgi izmeta: “Es jau labprāt piedāvātu arī Tev, Ansi, bet…”

“Jūs lieliski zinat, ka es kā vienmēr atteikšos.” es skaļi un skaidri pabeidzu teikumu viņa vietā.

Dakteris sastinga un skatījās manī ar tādu skatienu, kāds ir naktī pārbiedētam meža zvēram. Šis bija pirmais sakarīgais teikums, kuru biju pateicis kopš mani uz šejieni atveda. Mani nemaz nepārsteidza, ka viņš izskatījās nobijies, nevis priecīgs. Man sen jau nav ticības, ka esmu vajadzīgs pasaulei ārpus sienām. Un arī šeit es esmu vajadzīgs tikai kā ķeksītis kāda atskaitēs un palātas aizpildīšanai. Viņiem taču jāpilda plāns. Jāaudzē skaitļi, nevis jāarstē.

“Dakter! Es vēlos atgūt savu zīmējumu. Es visu atceros un vēlos atgūt zīmējumu!”

Dakteris nobālēja un tajā brīdī pasaule man apkārt satumsa.

***

Posted: jūnijs 27, 2013 in Melānija

“Man apnicis iederēties. Nekad neesmu to mācējis, bet vienmēr esmu centies. Bet ir apnicis. Iederība un piederība. Tas ir ciešs miegs bez sapņiem. Un bez seguma. Bez vērtības. Iederība ir pārvērtēta, iederība ir… lieka. Neliec man iederēties, neliec man būt kā citiem, ja esmu savādāks. Tas nebūšu es. Iederīgo netrūkst. Tev ir vajadzīgs kāds, kas iederās vai es?”

Melānija lasīja atstāto zīmīti un nesapratnē uzrāva lūpu. Vai tiešām viņš tā domāja? Vai tiešām viņa lika viņam tā justies?

2012. gada 17. oktobris

Tajā brīdī, kad Tu apstājies, Tu sajūti ka vējš ir atdzīvojies. Tas spēlējas Tev matos un klusi čukst vārdus, kurus lūdzu viņam Tev pateikt… Bet tikmēr kluss un nemanāms garām paslīd nemiers. Tas piezogas un aizbiedē vēju. Viņa vairs nav. Nebūs. Nekad. Pēdējais, ko no viņa dzirdēji, bija vēja nesti čuksti, ar kuriem viņš noglāstīja maigākos dvēseles pavedienus. Vēl mirklis un Tu būtu sajutusi viņa glāstu un ieraudzītu viņa smaidu. Bet vairs ne. Markuss bija pazudis kā pret krastu mestas viļņu putas un acis nospieda valgs smagums. Asaras. Nē, tikai viena.

Viņš nenāks. Tu vinu vairs nesajutīsi. Viņš pazuda kaut kur starp īstenību un melīgām idejām. Kaut kur starp frāzēm, kuras Tu galvā atkārtoji kā fizikas formulas pirms eksāmena. Atcerēties tās, iegaumēt. Noticēt tām. Tikai šoreiz nav pareizu vai nepareizu atbilžu. Melānij, Tu joprojām skaties tālumā. Melānij, viņš ir tepat blakus. Tu skaties viņam cauri un garām. Tā it kā viņa nemaz nebūtu. Un nav jau arī. Tas vairs nav viņš, tikai cilvēka formā veidota un vēlāk izbrāķēta kinderola. Tukša čaula, bez pildījuma. Viņš pazuda brīdī, kad meklēja Tevi. Bet Melānij, mīļā, Tevis pašas nemaz nav. Tagad nav arī viņa.

Kad vienreiz mēs beigsim skriet viens otram pretī, palielinot attālumu vienam no otra? Kad mēs pieņemsim viens otru? Es laikam prasu pārāk daudz. Es laikam saņemu pārāk maz. Un sniedzu pārāk maz. Un manis pašas ir pārāk maz. Bet viņa tā visa dēļ nav atlicis vairs it ne maz…

Melānijas hronikas: Vēstule Markusam

Posted: aprīlis 15, 2013 in Melānija

surrounded_by_your_embrace_by_WCS_Wildcat - CopyTajā vietā laikam nebija vērtības. Klusums lodāja pažobelēs, raustīja ķirmju saēstos logu rāmjus, kas turējās vienā virā un slepus aicināja doties līdzi. Tur, kur laiks ir vērtība. Tur, kur tas ir ērtības. Tur, kur pakāpiens ir tikai viens un kritiens nav sāpīgs.

Bet es nemācēju tik zemu kāpt. Es biju neprāte. Saprāts mani pameta jau sen, kad pirmoreiz satiku savu spoguļattēlu, kurš runāja daudzās mēlēs, no kurām es nesapratu nevienu. Tikai šalkoņa. Klusa un mudinoša. Spēcīga un maldinoša. Prātīga, bet ne kārtīga. Tā bija kā zieds, kurā pildīts reibinošs nektārs – lāsi pa lāsei Tu to padzeries un aizmirsties. Tu esi palicis tur pat, kur biji sākumā, bet es… Esmu neprātīgi tālāk tikusi. Neprātā tikusi tālāk. Tikusi tālāk un tas novedis mani līdz neprātam.

Seko man… Atdodies manam neprātam, aizmirstot visu. Tu esi mans, atceries… Mūžīgi.

Katru reizi, kad manas zāles zaļās acis ielūkosies Tavējās jūras zilajās, Tu jutīsies kā jūraszāļu sagūstīts mākoņu mazulis. Es būšu maiga. Es glāstīšu, paijāšu Tevi un ieaijāšu saldākajā miegā. Ieskaties man acīs, seko man, piekļaujies…

Man pietrūkst to mirkļu, kad Tu man pakļāvies. Man pietrūkst laika, kad skaļi izkliedzi, ka mani mīli. Pietrūkst mirkļu, kad klusi, jo klusi čukstēji to naktī, ar pirkstiem uzmanīgi spēlējoties manos matos, kad domāji, ka esmu aizmigusi.

Man pietrūkst to, kā Tu ļāvi sevi plosīt, nagiem cērtoties ādā, zobiem uzplēšot tavas lūpas, uz ko Tu atbildēji tikai ar mīlošu skatienu. Pakļāvīgs un padevīgs. Tu vienmēr esi bijis mans klēpja sunītis.

Kāpēc?

Kāpēc Tu sāki kost man pirkstos?

Melānija pazuda manam skatienam brīdī, kad satumsa. Es izskrēju ārā un valdīdams asaras centos atrast pēdas sniegā, bet putenis bija tās izdzēsis. Nē, es neraudāju dēļ tā, ka kārtējo reizi viņa pazuda. Tā, it kā viņas nemaz nebūtu bijis. Asaras kāpa kaklā no griezīgajām sāpēm, kas nedzīva klepus veidā izlauzās no manis. Iekšā viss smeldza un es nobijos no beigām. Tās bija tik tuvu, ka jutu (vairāk…)

Uz Markusa vēdera parādījās sarkana svītra un Melānijas acīs izsprāga neprātīga asara. Viņa satvēra Markusu aiz rokas un ar pārcilvēcisku spēku vilka viņu aiz sevis uz koridoru. Viņa apķēra viņu, pēdējoreiz iecērtot nagus viņa kaklā un atvērusi durvis, izgrūda Markusu pa tām ārā un aizcirta tās Markusam aiz muguras.

“Tu esi augonis, ko nevaru no sevis izspiest! Nevajadzīgs parazīts, kas (vairāk…)

Viņas rokas klusi taustijās tumsā un sāka plēst viņa krūšu spalvas. Pa vienai. Ik pa mirklim klusi nosakot, lai viņš pasaka, ka viņu mīl. Joprojām. Par spīti tam, ka sāp. Par spīti tam, ka sāpēs vēl vairāk. Ar katru dienu, katru minūti sāpes kļūs neciešamākas un tad viņš sapratīs kas ir mīlestība. Viņas roka klusi pieķērās viņa kaklam un nagi iegrima ādamābolā.

“Saki, ka mīli. Saki, ka joprojām mīli.”. Uz viņas rokām sāka tecēt biezs un lipīgs šķidrums.

“Saki, ka sāp un Tu atsakies turpināt”.

Viņš joprojām nekustīgi gulēja un (vairāk…)

Melānijai zuda pacietība vērot, kā Markuss skatījās uz viņu un nespēja tuvoties. Viņa juta, ka Markuss vai plīst no vēlmes viņai pieskarties, taču ar to acīmredzot nepietika. Kaut kas kluss un biedejošs slēpās puiša acīs blakus tam mīlestības pilnajam skatienam. Kas pelēks un skumjš. Kāds sapnis, ko viņš gribētu piepildīt, bet neuzdrošinas vai ir atmetis pavisam, iepakojot to skaistā paciņā, apkarinājis ar lentītem un saldumiem, nosūtot to uz turieni, kur visi lūzušie un lūdzot aizlūzušie sapņi nonāk. (vairāk…)

Melānijas hronikas: Melānij, kāpēc?

Posted: novembris 22, 2012 in Melānija

Melānija ar melnām acīm raudāja pelēkas asaras, kas izlija uz grīdas, veidojot nelaimīga tērcīti, kas nozuda kaut kur dēļu grīdas šķirbās. Veroties uz sastrādātajām rokām, pirkstiem, kas rāvās krampjos vēl pirms viņa paspēja ievērt diegu adatā, viņa atcerējās laiku, kad viss bija savādāk. Toreiz, kad smaids maksāja tieši kapeiku laimes vai pusrubuli mīlestības. Tie atšķīrās ne tikai cenas, bet aŗī kvalitātes ziņā – smaids par (vairāk…)

Melānijas hronikas: Īss priekšvārds

Posted: novembris 21, 2012 in Melānija

– Mīļā Mel, toreiz, kad raksīji, ka esmu “enģelis”, Tu kļūdijies. Tu varbūt neesi pietiekami stipra pareizrakstībā. Vārds “neģēlis” rakstās nedaudz savādāk.