Arhīvs priekš Septembris, 2011

Šodien manas lūpas atkal neizrunāja Tavu vārdu. Neapzināti tas tika glāstīts un apskauts dziļi manas dvēseles dzīlēs. Es sajutos bezpalīdzīgs, kad stāstīji, cik slikti jūties. Vēlējos, lai man būtu kāda iespēja Tev palīdzēt un kaut mirkli likt Tev justies labāk, taču attālums rokas sasēja dīvainā mezglā. Varbūt tās nebija rokas, bet vienkārša vēlme. Nezinu. Katrs mirklis, neesot Tev blakus dziļi manā būtībā durstīja ar adatiņām un aizrautīgi par mani smējās kā ļauns bērns, izplēšot mušai kājas un noraugoties tās agonijā. Skumji, ka nespēju šobrīd Tev dāvāt mieru un laimi. Šobrīd. Ticu, ka viss mainīsies, kolīdz radīšu iespēju atrasties Tev blakus.
Tu teici, ka būsi veterinārārste. Ticu, ka Tu spēsi par tādu kļūt. Bet vai pieņemsi manu smilkstošo sirdi savā aprūpē? Apsolu būt uzticīgs un tīrīgs, nenomocīt Tevi, mūžīgi prasoties uz pastaigām. Apsolos skaļi neriet un neatstāt savu spalvu, kur pagadās. Es tikai vēlos Tev likt pasmaidīt. Vēlos redzēt Tavu smaidu, acis, caur kurām maigi un sildoši staro Tava tīrā un maigā dvēsele. Vēlos Tevi uzmundrināt un samīļot. Un, lai Tu dažreiz samīļo mani…Varbūt vēlos pārāk daudz. Jā, daudzi man ir teikuši, ka sapņi neatmaksājas, bet es turpinu ticēt, ka būsim viens otram. Tu pasmaidi un samulsti. Jā, es protu mulsināt, bet ne tikai… Protu vēl daudz ko citu. Protu Tev likt priecāties, protu Tev sniegt smaidu un aizkustināt. Bet vai zini kāpēc? Jo visi mani vārdi un darbi nāk no sirds. Tās pašas muļkītes sirds, kas tik ilgi jau mēmi izkliedz Tavu vārdu…
Atceros kā toreiz, daudzus gadus atpakaļ, satiku Tevi. Ne gluži satiku, bet pamanīju. Tai mirklī es sapratu, ka man ir uz ko tiekties, jo mani sapņi, mana sapņu meitene IR ĪSTA! Tas nebija vairs tikai iedomu tēls, tie bija vārdi un domas, acis un smaids, kas aizpildīja tukšumu manī. Es nezināju, ka iemīlos, tikai sajutu vēlmi būt Tev blakus. Sapratu, ka sapnim var pieskarties.
Tagad manas lūpas izkliedza Tavu vārdu. Šķita, ka telpa tobrīd pielija ar pārdabisku gaišumu un siltumu. Sapratu ko pret Tevi jūtu. Es kliedzu vēlreiz un Tu sadzirdēji. Gaidu atbildi, gaidu mirkli, kad varēšu Tevi apskaut un kaut mirkli paslēpt un pasargāt no ikdienas rūpēm. Tas mirklis pienāks… Pacieties, tas pienāks…