Arhīvs priekš novembris, 2013

Atceries?

Posted: novembris 26, 2013 in Kalibrēts neprāts

Turpinājums no Pagrabs.

Kādurīt es pamodos. Kā bērns sarāvies čokurā es biju aizmidzis savā bumbu patversmē. Savā Pagrabā. Silts, joprojām silts. Oranžie ķieģeļi, kas pārklājušies sūnām padarīja to vēl maigāku, nekā kādreiz. Bet tas vairs nav mans pagrabs. Patiesībā – nekad nav bijis. Manas ir tikai atmiņas par to, cik pagrabā bija silti.
Es kādurīt pamodos. Man bija silti. Man nekad vairs nav salis kopš brīža, kad ļāvu citiem dzīvot manu dzīvi manā vietā. Un arī brīdī, kad es atkal uzņēmos savas dzīves vadību, aukstums un tukšums bija kļuvis par tik neatņemamu manu daļu, ka es to vairs nejutu. Es turpināju gulēt, sarāvies čokurā un domāt par to, cik kādreiz bija labi un… kāpēc tā vairs nav?
Atceries, es teicu, ka pagrabs sabruka? Es meloju. Nē, ne tev. Es meloju pats sev, jo man bija bail tur atgriezties, bet tev… tev es tikai pateicu to, kam biju noticējis. Pagraba vairs nav. Manis vairs nav. Nekā vairs nav. Nekā, kam būtu nozīme.
Atceries? Es teicu, ka kādurīt pamodos? Es meloju. Es visu laiku biju nomodā, jo nespēju aizmigt. Kliedzošas šausmas lodā manā galvā kā pārbaroti tarakāni, kas rijības inerces dēļ turpina sagremot manas mazākās jūtu izpausmes. Manas mazākās domas un tos vājuma brīžus, ko veselā pasaule dēvē par veselo saprātu. Iespējams, ka tā ir vienīgā vājība, kura man nepiemīt.
Atceries, es teicu, ka dzīvoju melos? Es sameloju.
Atceries? Es stāstīju par oranžiem ķieģeļiem, kurus pavasarī apņem sniegpulkstenīšu pulki? Es meloju. Vai nedaudz sagrozīju faktus. Tas biju es, kas katru pavasari devās sniegpulkstenīšu medībās un ieraka tās zemē pie pagraba, klusi lūdzot Kādam Tur Augšā, lai atdod to, kas man lika dzīvot. Lai atdod to, kā dēļ es mīlēju dzīvi.
Atceries? Es dziedāju par alvas zaldātiņiem? Atceries? Mazus kaķēnus baro ar siltu pienu… Ar ko barot mazu cilvēku mazos sapnīšus, lai tie nenomirtu? Ne cilvēki, ne sapnīši…
Atceries… Es teicu, ka manī nav ne kripatas taisnības un, ka es dzīvoju atmiņās un mīlu vien tos dažus dzīves kadrus, kurus gala versijā režisors izgrieza? Jā, tā bija taisnība. Vismaz man tā šķiet.
Atceries? Bija auksta pavasara diena un mēs stāvējām parkā, sarkaniem deguniem, skūpstījāmies un es solīju tevi mīlēt mūžam? Tu neticēsi, bet… es toreiz nemeloju.

ЧТО ДЕЛАТЬ!?

Posted: novembris 20, 2013 in Citāti

Однажды ночью великого писателя Достоевского разбудил телефонный звонок:
– Федя, это я, Чернышевский, у меня сегодня первая брачная ночь,
ЧТО ДЕЛАТЬ!?
Этой же ночью Достоевский написал роман “ИДИОТ”.

divas lietas

Posted: novembris 12, 2013 in lirika

Par divām lietām valda uztraukums,

Par divām citām – klusums baida.

Vai draudzībai ir noilgums?

Kur nokrīt asara pēc smaida?

 

Par divām lietām baidos ļoti,

Ka brīžiem nejūtos vairs laimīgs.

Kāpēc ir ļaudis sašķiroti

Un kurš pie visa tā ir vainīgs?