Arhīvs priekš augusts, 2017

Kad šorīt pamodos, maika bija pielipusi ķermenim. Krūtīs kā spitālīga dauzījās sirds un piere bija mikla. Es atkal peldējos ar viņām. Acīs joprojām atspīdēja sudrabains mirdzums no viņu sudrabainajiem sāniem. Viņas nedod man mieru. Tās neļauj man noslīkt, bet arī izpeldēt krastā tās neļauj.

Sudrabkrāsas haizivīm es esmu kā savāda izklaide – tās varētu mani aprīt vienā mirklī, bet tas taču nebūtu interesanti, vai ne? Kad viņas virpuļo ūdenī, es vienlaicīgi jūtu savās dzīslās gan dzīvību, gan nāvi… Un tomēr es slīkstu… Tikai daudz lēnāk. Mani sen jau vairs neizglābt. Mani sen vairs nepanākt. Mani sen vairs neatrast. Un tur nav nekā neparasta.