Arhīvs priekš augusts, 2016

Aizsargāts: Par atskaitēm

Posted: augusts 24, 2016 in Citāti

Šis saturs ir aizsargāts ar paroli. Lai to apskatītu, lūdzu, ievadiet savu paroli zemāk:

Es šodien Tev pastāstīšu kā es aizbēgu no savas pagātnes. Es neizstāstīšu, tikai pastāstīšu…

Pienāca diena, kad rīta pelēkais stingums lika kaut kam dziļi manī notrīsēt. Balti uzplaiksnījumi un šaujampulvera smaka. Bērnības nerātnības, kurās mēs visi kā neprātīgi meklējām savu galu. Es – vairāk, nekā citi. Es baidījos palikt pieaudzis – iesēsties birojā, buroties cauri papīru kaudzēm, pirkt un pārdot cilvēku dzīves un spēlēt šahu ar viņu likteņiem. Mani šausmināja vien šī doma pati par sevi. Tomēr ar nākotni ir tāpat kā ar pagātni – jo vairāk no tās bēgam, jo tuvāka tā kļūst. Ja agrāk es bēgu no nākotnes, tagad mani izseko pagātne, tērpusies pelēkā putekļu mētelī un izkapts vietā tai ir saburzītas lapas no dienasgrāmatas, izraksti no slimnīcām un asiņaini kabatas lakatiņi.

hospital1-kj7c-621x414livemintEs esmu Tev stāstījis par sudrabkrāsas haizivīm ar melniem acu bezdibeņiem? Mans ārsts saka, ka es vizualizēju savas lielākās bailes. Kad es jautāju viņam, par ko tad es, viņaprāt, baidos, ārsts atbildēja: “Ansi – tu to zini labāk par visiem. Un visvairāk tevi biedē tieši šīs zināšanas. Tu gadiem neesi runājis. Varbūt tu runāji ar viņu, pirms viņa aizgāja…”.

Šinī mirklī mana saikne ar realitāti pārtrūka. Es atceros kā viņa aizgāja. Viņu aprija istaba numur četrdesmit pieci. Viņa aizgāja krāšņi kā salūts – spuldzītes mirgoja, trīsuļoja un pēc 8 minūšu mūžības, tās pārdega. Viņas palāta nākošā dienā bija tukša. Uz maniem mēmajiem jautājumiem, pārbarotais tēviņš sanitāra formā, spīdinot savus saules krāsas zobus, ar neslēptu prieku izmeta, ka viņa ir “izrakstījusies un vairs neatgriezīsies nekad”. Mēs visi zinām ko tas nozīmē. Neviens, kas ir izrakstījies pēc 45.kabineta apmeklēšanas, nav atgriezies šeit. Mēs domājam, ka neviens no viņiem nav atgriezies arī kur citur. Es atceros, kā manas acis šausmās iepletās, redzot, ka viņu aizved prom. Mute kāri tvēra pēc gaisa, ar kuru noskalot vārdus, kas man bija iestrēguši rīklē. Klusums. No manis bija tikai mēms klusums un bezvārdu, bezskaņu kliedzieni. Viņa skatījās man acīs un smaidīja, bet viņas acīs es redzēju, ka viņa zin, ka šonakt spuldzītes pārdegs. Es nevarēju viņai palīdzēt.

“…ceļš uz atveseļošanos, kā esmu to neskaitāmas reizes tev teicis, ved tikai caur atzīšanos sev, ka tas viss ir tavā prātā un tev jāatzīst sev, ka tu baidies.”

Viņš nepamanīja manu prombūtni.

“Dakter – es zinu no kā es baidos…”.

Ārsts tam nebija gatavs. Tāpat kā toreiz, kad pirmoreiz ierunājos. Viņa acis ierāvās divās tumšās uzacu arkās, viskija glāze tika nolikta malā un viņš sakrustoja pirkstu galus. Viņa skatiens ieurbās manās acīs un pār lūpām atskanēja kluss, vienlaicīgi nicinošs un ieinteresēts jautājums: “Vai tas ir mārketinga triks, Ansi? Tu piedāvā preci, kuras Tev nav? Vai tomēr Tu zini kas ir šīs tavas haizivis?”.

“Mīlestība. Es baidos no tās. Es to pazaudēju. Es visu atceros. Es atceros kā mēs nonācām šeit. Kāpēc. Es atceros. Es viņu mīlēju pirms nonācu šeit un kā es viņā iemīlējos vēl vairāk, kopš mēs abi bijām šeit. Bet es to sapratu tikai tad, kad viņa… izrakstījās…”.

Ārsta vaibsti nepatikā noraustījās, sajūtot sarkasmu, ar kuru es pieminēju “izrakstīšanos”, bet es turpināju:

“Tās nav manas vienīgās haizivis. Es baidos no nezināmā. Un es to dievinu. Naktīs, kad aizmiegu, es redzu virves, kas kā čūskas apvijas manām rokām un kājām. Tādās naktīs man aizraujas elpa. Es atceros smiltis. Atceros, kā es tumsā centos atrast izeju un mani apņēma smiltis. No visām pusēm smiltis. Tās bira aiz drēbēm, ausīs, acīs, matos, degunā. Visur. Es smoku. Es pamostos un man nav elpas. Pat pamostoties man šķiet, ka es jūtu smilšu šņirkstoņu starp zobiem. Kopš viņas vairs nav…”

“Paldies, Ansi, šodienai pietiks!”. Cauri viņa mierīgajai intonācijai, es jūtu, ka dakteris ir nikns. Bet mani tas nesatrauc. Sliktākajā gadījumā es palikšu šeit. Nav nekā sliktāka. Varbūt vienīgi 45.kabinets.