Arhīvs priekš novembris, 2015

7439-smilsu-alas_largeIr dienas, kas pazūd no manas dzīves. Ir atmiņas, kuras man cenšas atņemt un cilvēki, kas man ir atņemti.

Mana ticība sev reiz tika izteikta ar jautājuma zīmi tās beigās. Atbildes nebija. Tikai bailes.

Kājas, kas sapinušās virvēs, meklēja izeju no situācijas, no alām. Pirksti, kas centās ieķerties kaut kur, pieķerties kaut kam, bet… visapkārt tikai
smiltis… Vai vari iedomāties kā tas ir – naktī apmaldīties alās un neatrast izeju? Tu esi viens. Pilnīgi viens. Virves, kas veda uz izeju, ir sapiņķerējušās tev kājas un izejas vairs nav.
Tu tver pēc atbalsta, bet sienas ir smiltis. Grīda ir smiltis. Atbalsts? Atbalsta vietā starp pirkstiem birst smiltis. Pirmās tiek apraktas cerības. Līdz ar cerību zudumu, aptumšojas prāts un Tu krīti savu lielāko baiļu dzīlēs. Tu vairs neesi  apmaldījies alu labirintā, bet slīksti melnā bezdibenī un Tev apkārt riņķo sudrabainas haizivis asiem, asinskāriem zobiem. Tās ir Tavas bailes. Ja Tu padosies, viņas Tevi aprīs.

* * *

Kad es pamostos, man sāp galva un manas drēbes, ja to varētu tā nosaukt, ir izmirkušas sviedros. Viņi centās man atņemt atmiņas par Viņu, bet tā vietā es sāku atcerēties pats sevi. Es nezinu vai tāds bija ārstu mērķis vai tomēr ne, bet es zinu vienu.

Pacientam 111-193 draud kas šausmīgāks par 45. kabinetu. Man viņu jābrīdina. Man jānoskaidro patiesību.

Pacients 111-193 sevi dēvē par Dievu, mēs viņu saucam vienkārši par Reini.

16. novembris

Kā pa miglu atceros, ka man Reinis kaut ko deva, ka Reinis kaut ko zināja, bet es neatceros kas tas bija. Prāts ir tīrs kā izslaucīts un skatiens tukšs un stiklains. Es cenšos sakopot domas, cenšos atcerēties. Es zinu, ka man ir krātuve sīkumiem – lupatās ietītas manas burtnīcas, kurās rakst savu dienasgrāmatu, daži zīmuļi, kurus atnesa viņa un tas, ko es vakar tur noglabāju vai vismaz vēlējos to izdarīt, bet manā krātuvē nav nekā jauna. Ar domu, ka manā dzīvē iztrūkst kas svarīgs, bet es neatceros to, kas tas ir un neatceros kāpēc es to neatceros, es aizmiegu radiatora apskāvienos.

Pulkstens 11 mani pamodina dobjš klauvējiens pie durvīm. kas nozīmē, ka man jādodas uz sarunām ar ārstu. Ja Tu zinātu kā esmu no tā noguris. Viens it kā vesels cilvēks pratina vienu it kā slimu cilvēku, cenšoties panākt, ka it kā slimais atzīsies, ka viņš ir slims. Es to nesaprotu. Vai mocīt kādu citu un likt viņam sev iegalvot, ka viņš ir briesmīgs tāpēc, ka baidās no smiltīm, ir labi? Vai tas ir pareizi? Vai tā dara veseli cilvēki? Es nekad neesmu sapratis psihiatriju – manā skatījumā tas ir kas līdzīgs bērnam, kas izrauj skudrai kājas un pēc tam viszinīgi stāsta, ka skudra nevar paiet tāpēc, ka tai nav kāju.

Kamēr es sēžu rindā, pie manis pienāk Reinis, iespiež kaut ko plaukstā un, to saspiežot, nočukst: “Es zinu kas notika, bet Tu nedrīksti aizmirst…”. Tik pat pēkšņi kā parādījies, Reinis ir prom.

Es atveru plaukstu un es atceros… Atceros zīmējumu, atceros Viņu, atceros smiltis, atceros sudrabainas haizivis, atceros mirgojošas lampiņas, atceros 9445864773_bdurvis ar 45. numuru. Atmiņas man cauri izskrien kā karsts vilnis, kam
seko auksts šausmu vilnis, apjaušot, ka viņi man to visu atņēma. Atņēma
atmiņas, atņēma zīmējumu, atņēma manu patieso ceļu uz sevis atrašanu. Man plaukstā guļ pienene.

Kad pa durvīm iznāk Melānija, es pieceļos un mērķtiecīgi dodos telpā bez uzaicinājuma. Dakteris runā pa telefonu un viņa balss ir satraukta.

“Pacients 111-193 nav uzņēmīgs pret noteikto terapiju. Medikamentu kurss nesniedz rezultātus ne atsevišķi, ne komplektācijā ar elektrostimulācijas metodi. [..] Ak Kungs, jūs laikam manī vispār neklausaties? Es jums vēlreiz saku – viņš neko neņem pretī – mēs viņam pumpējam iekšā trankvilizatorus kā gorillas tēviņam, lietojam hipnozes un elektrošoka terapijas, bet tam nav rezultāta! Es lūdzu, nē, ES PIEPRASU jums sniegt man atbildes! KO MAN ELLĒ RATĀ DARĪT AR VIŅU TAGAD?”

Dakteris apsēdās uz galda malas un ar plaukstu aizsedza pieri un dziļi ieelpoja. Paskatījies uz mani, viņš apgriezās, piegāja pie skapja un izņēma no tā pudeli brūna dzēriena un glāzī un, apsēdās krēslā pie galda. Lejot dzērienu sev glāzē, viņš vīzdegunīgi izmeta: “Es jau labprāt piedāvātu arī Tev, Ansi, bet…”

“Jūs lieliski zinat, ka es kā vienmēr atteikšos.” es skaļi un skaidri pabeidzu teikumu viņa vietā.

Dakteris sastinga un skatījās manī ar tādu skatienu, kāds ir naktī pārbiedētam meža zvēram. Šis bija pirmais sakarīgais teikums, kuru biju pateicis kopš mani uz šejieni atveda. Mani nemaz nepārsteidza, ka viņš izskatījās nobijies, nevis priecīgs. Man sen jau nav ticības, ka esmu vajadzīgs pasaulei ārpus sienām. Un arī šeit es esmu vajadzīgs tikai kā ķeksītis kāda atskaitēs un palātas aizpildīšanai. Viņiem taču jāpilda plāns. Jāaudzē skaitļi, nevis jāarstē.

“Dakter! Es vēlos atgūt savu zīmējumu. Es visu atceros un vēlos atgūt zīmējumu!”

Dakteris nobālēja un tajā brīdī pasaule man apkārt satumsa.

15. novembris

Man ir zudusi spēja izskaidrot notiekošo, jo vairs nezinu kas ir īsts un kas nē. Apmāto vilciens mani ir atvedis galapieturā un te ir auksti. Sienas, kas ir bālas kā nāve un mīkstas kā vecmāmiņas pieskāriens, ir piesūkušās simtiem baiļu un šausmu, līdz tu vairs nezini vai tiešām esi traks vai tevi tikai par tādu uzskata.

Atmiņas ir sajaukušās ar tagadni bezveidīgā masā, kuru es vairs nesaprotu.

Tu neticēsi, bet vakar es satiku Reini. Viņš teica, ka viņš zin par ko es domāju un pēc kā es ilgojos. Es viņu nesapratu. Es nekad neesmu viņu sapratis, bet viņš vienmēr teicies, ka zin visu, redz visu un ir radījis visu. Vienmēr līdz arī viņš nonāca 45. kabinetā. Pēc tam viņam mainīja “brokastu ēdienkarti”, kā Tu to mēdzi saukt. Jā, viņam izrakstīja sauju ar citām zālēm. Reinis vairs nestāsta, ka ir Dievs. Viņš sēž krēslā, šūpojas tajā un stiklainām acīm skatās uz pasauli, šķietami redzot tai cauri un garām. Bet es sāku Reinim ticēt. Viņš tiešām zin vairāk, nekā citi. Vakar Reinis man iespieda rokā salocītu papīra lapu un teica, ka viņš zin pēc kā es ilgojos. Welcome%2BTo%2BThe%2BIsland%2BOf%2BMisfit%2BToys[1]

Es, protams, iesākumā neticēju viņam. Mūs ir iemācījuši kādiem jābūt, lai mūs uzskatītu par veseliem. Mēs nedrīkstam ticēt viens otram, mums ir jāapšauba katrs otra teiktais vārds un jāsauc vienam otru vārdos, kādos mūs sauc personāls. Tāpēc Tu vari mani saukt par Ansi. Tāpēc mani šait dēvē par Ansi. Bet ne par to ir stāsts.

Kad es iegāju savā palātā, apsēdos stūrī un atritināju papīra lapeli, uz tās bija uzzīmēta noziedējusi pienene, kuras pūkas izpūš vējš un klāt pierakstīti vārdi, kurus es nekad neaizmirsīšu. Tos teica Viņa. Tu. Kāda. Es neatceros – es baidos, es ilgojos.

Es pamostos nakts vidū. Manas rokas ir piesietas gultai, mana mute ir aizbāzta un mans kliedziens iesprūst man rīklē. Es redzu durvis, no kurām mēs visi baidamies – tādas ir tikai vienas visā slimnīcā. 45.numurs šķiet ir izspiedies tām cauri un redzams arī no iekšpuses. Es neatceros kas bija pirmais – asaras, kas apmigloja manu skatienu, vai spuldzīšu raustīšanās, kas apmigloja manu domāšanu.

Ir pagājis vairāk, nekā gads, kopš šeit neko neesmu rakstījis. Es labošos, es labošos, es…  Es atsākšu rakstīt atskaites un atsākšu domāt kā kādreiz. Es…

Es baidos… Sushark-29[1]draba haizivis asiem un asiņainiem zobiem joprojām spieto ap mani tajos bezdibeņos, kurus redzējām tikai mēs divi. Katram savi, bet abiem tik līdzīgi. Mūsu iekšējie dēmoni sudraba spurām un marmora ilkņiem. Kāpēc tāda tieksme izrādīties tam, ko redzējām tikai mēs divi?

Man bail… Melnas acis mani uzlūko no melna bezdibeņa. Un pat smaids vairs nesniedz glābiņu – viņas vairs nebaidās, viņas ir ieradušās pēc manis…

Ir pagājis gads un vairāk, bet esmu tur, kur sākumā… Ar smiltīm rokās, ar šausmām acīs un pierakstītām kladēm.

Pusdienās ir zirņu biezputra, bet es nespēju to pat uzlūkot, jo tā man uzdzen riebumu. Sanitārs mani lamā un cenšas iebarot man to veidojumu, kas izskatās pēc vēmekļiem vēl pirms tā nonākusi manā kuņģī. Es nevaru, nevar, nevaru!

Man blakus atveras bezdibenis un viņas mani tur gaida, zibinot savas sudraba zvīņas…

“Ansi, varbūt man palūgt priekš Tevis ko citu? Tev beidzot jāēd, viņa vairs neatgriezīsies, viņa ir prom”.

Es pazīstu šo balsi, pazīstu šo sievieti. Es tikai nepazīštu to Ansi, ar kuru viņa runā, skatoties man acīs.

Dakterei taisnība. Ir pagājis gads un varbūt daudz vairāk, kopš viņas vairs te nav.
..