Arhīvs priekš augusts, 2012

Izsekotājs

Posted: augusts 30, 2012 in Prātula

Dievs, arī tad, kad atlaižu Tavu roku, es turpinu iet ar Tevi. Tikai klusām un Tev aiz muguras.

Stāsti par Viņiem: Pretpoli

Posted: augusts 28, 2012 in Viņa un Viņš

Viņā vēl dzīvo kāds mazs un kluss sapnītis.
Viņš joprojām dzīvo sapņos.
Viņa sapņus noliedz.
Viņš viņai piedāvā savējos.
Viņa saka, ka sapņi ir tikai (vairāk…)

Ir nakts. Melna un bieza kā kafija. Tikai naktij nav putu. Es zīmēju uz koku lapām piedošanas lūgumus, kurus samīņā mani saules zaķīši. Kaut kur tālumā gaudo suns, pārkliedzot manu dvēseli. “Paliek auksti” es klusi pačukstu pats sev un ierauju galvu dziļāk jakas apkaklē. Priekšā ir tāls ceļš un ne tikai uz mājām…

Stāsti par Viņiem: Džokers

Posted: augusts 27, 2012 in Viņa un Viņš

Pasaulei aizsteidzoties priekšā viņa cerēja ieraudzīt atbildes, lai aŗī zināja, ka tādu nav. Atbildes ir pasakas, bet pasakas nav atbildes. Sapņi ir ilūzijas, bet ilūzijas – tās nav sapņi. Robežas mainās vai pazūd? Varbūt tās mainās kā anorektisks pusaudzis, līdz viņā izdziest dzīvība un paliek tikai atmiņas – par dzīvību un robežām. Dievs tā ir Mīlestība, bet Mīlestība ne vienmēr ir Dievs. Pretrunas joprojām mocīja viņas garu un miesu, virpinot (vairāk…)

Tukšo solījumu spārnos

Posted: augusts 27, 2012 in Kalibrēts neprāts

Esmu noguris pa mākoņiem paslēpes spēlējot un klusi viltus smaidus uz maizi uzziežot kopā ar jāņogu želeju.

Esmu noguris no tā, kā mīlu un mīlēju.

Esmu noguris no tā, kāds es esmu, kāds kļūšu un (vairāk…)

Caur ērkšķiem…

Posted: augusts 26, 2012 in Saules zaķēnu piezīmes

Kaut kur starp zvaigžņu miljardiem atrodas arī mana. Klusa un neredzama. Bet to var just, kad aizveru acis un tai pieskaros ar savu būtību. Es jau sen nokritu no savas zvaigznes. Bet es zinu, ka tā mani joprojām gaida kaut kur tur – augšā. Klusa un piedodoša kā lietuslāse, kas izlikās par asaru.

Un es turpinu meklēt šinī pasaulē atbildes savai pasaulei. Es turpinu tiektos uz visu skaisto, vienlaicīgi nekam nepieskaroties. Man taču teica reiz: “Skatās ar acīm, nevis rokām”… Šinī pasaulē tik daudz kas ir kļuvis nepieejami pieejams, ka bail tam pat pieskarties, jo var ari apdedzināt pirkstu galus un kā mazs kucēns, smilkstot tupēt kaktā, laizot savu ķepu.

Taču kādudien es atradīšu īsto ceļu un aizceļošu uz savu zvaigzni – to, kurai biju radīts. Un tajā brīdī saules zaķēni mani vairs nepanāks…

Iracionalitātes piesitiens

Posted: augusts 26, 2012 in Kalibrēts neprāts

Es ierokos smiltīs, kas mani saprot bez vārdiem, maigi un glāstoši mani apņemot. Šķiet, ka mana būtība ierokas dziļāk mulsā klusumā un sasniedz tur to, ko ilgi meklējusi un iekārojusi.
Un tobrīd Tu vēroji mani aiz loga, klusi skaitot savas atlikušās robežas. Manējās sen jau bija zudušas un Tu centies saskaitīt arī tās. Iznākums vienmēr bija iracionāls. Tāpat kā manas jūtas pret Tevi.
Smiltis pārklāj manas acis un es aizmiegu ārēji viens… Taču tikai ārēji- dziļi savā būtībā Tu piederi man un es Tev. Skumjākais, ka Tu to zini un apzinies, bet nevēlies atzīt.
Un es izliekos, ka man tas ir vienaldzīgi. Tāpat kā to dari Tu…

Ardievu sonāte

Posted: augusts 24, 2012 in Saules zaķēnu piezīmes

Tovakar Tavi pieskārieni iedega manī, atstājot tur daļu no Tavas būtības. Trauksmainas un pilnas ar varavīksnēm. Tavi skūpsti nodarīja vēl vairāk, liekot aizmirst pasaules nekam nederīgo būtību. Šķiet, ka viens mirklis ir ieguvis lielāku vērtību par mūžību. (vairāk…)

Drēgnajā rītā viņa staigāja pa pilsētu, ģērbusies rudens mētelī. Bija brīvdiena, bet mājās valdīja klusums un vientulība. Bērni un mazbērni solījās atbraukt vakarpusē. Šķiet, ka kāds neredzams spēks viņu vilka aiz rokas cauri pilsētai, līdz neparasts skats piesaistīja viņas uzmanību.

Pie kādas mājas durvīm bija nolikts galds un uz tā ar pielipinātām cenu uzlīmītēm stāvēja mazi, glīti (vairāk…)

Pārmaksātājs

Posted: augusts 20, 2012 in Kalibrēts neprāts

Esmu iesprostots krāsās, kurās mana melnbaltā dvēsele padzērās no varavīksnes. Es tiku iztukšots brīdī, kad (vairāk…)