Arhīvs priekš februāris, 2013

Posted: februāris 28, 2013 in Aivars

Mīļais Draugs, arī tā mēdz būt,
Ka dzīvē ir kaut kas, ko neiegūt…

Es vairs nemāku runāt

Posted: februāris 21, 2013 in Citu autoru darbi
Birkas:

Tev gribēju pačukstēt, ka liekas tevi mīlu.
Bet mēs stāvējām pūļa vidū. Palika kauns.
Tev gribēju pateikt, es esmu TUR.
Bet tu tā savādi paskatījies. Nobijos.
Gribēju jau arī tev zeķes noadīt. Bet nemāku. (vairāk…)

Atstājiet mani!Ļaujiet man vienam būt!
Es zinu to dziesmu,ko dzied lapas,kad rudenī trūd.
Es zinu to ceļu,pa kuru dūmi debesīs zūd.
Atstājiet mani!Ļaujiet man vienam būt!

Atstājiet mani!Un Ļaujiet man vienam iet!
Es zinu,cik skaisti pusnaktī pūce dzied. (vairāk…)

Mans prāts ap mani savij virves, atmiņas līdz ar smiltīm ieplūst caur manām vēl neatvērtajām acīm un es pazūdu prom no realitātes stundām ilgi, iesprostota savā smilšu pulkstenī, kurā vienmēr visa ir par daudz, it sevišķi laika. /Ella, Trako nama spēles III/

 

Ja es pārtraukšu dziedāt, es dzirdēšu. Ja es dzirdēšu, tad atmiņas mani atradīs. Es zinu, ka tikko mūzika apstāsies viņas to zinās un iesprauksies pa visām manā prātā esošajām šķirbiņām un nekad vairs neliksies mierā. Šī doma mani nobaida un uz mirkli viss apstājās, arī mūzika. Manas bailes laikam parādās arī manā sejā, un māsiņa mierinoši uzliek roku uz mana pleca. Viss mans ķermenis sāk trīcēt, un es cenšos ar nagiem atraisīt nost virves, kas lēnam vijas no pleca augšup uz manu kaklu. Tām savelkoties ciešāk, elpot kļūst grūti un lietus lāses ir vienīgais, ko es vairs dzirdu. Mani nagi slīd gar kaklu cenšoties atraisīt mezglus, un mirklī, kad es jūtu, ka kuru katru brīdi man pietrūks elpas, mazs dzēliens rokā mani pārķer nesagatavotu, ienesot mani miglā, kurā lietus lāses un klusas melodijas lēnām pazūd viena otrā, atstājot mani pilnīgi vienu. /Ella, Trako nama spēles III/

 

Šis saturs ir aizsargāts ar paroli. Lai to apskatītu, lūdzu, ievadiet savu paroli zemāk:

Hey…

Posted: februāris 8, 2013 in Uncategorized

The missus bought a Paperback,
down Shepton Mallet way,
I had a look inside her bag;
T’was “fifty shades of grey”.
Well I just left her to it,
And at ten I went to bed.
An hour later she appeared;
The sight filled me with dread… (vairāk…)

Ir dienas, kurās tu vēlies nepamosties. Nekad. Ir dienas, kurās miegs laužas cauri visam, ko dari un ir dienas, kuras vienkārši ir.

Brīdī, kad atsakies no kā svarīga, viss zaudē savu nozīmi – rīti, vakari, naktis, gaiss, ūdens – viss ir tikai bezveidīgs, nevajadzīgs pielikums kaut kam, kas ir bezsvarīgs. Tu tausties tumsā, cenšoties ap sevi saraust vairāk visa kā, nezinot, kas īsti ir apkārt. Nezinot, ka ne visu vajag sev pieraut klāt. Nezinot, ka ne viss ir tev vajadzīgs vai vēlams. Nezinot, ka  rīts ir tikai kārtējās nakts smagi saraustītā priekšspēle, kuras laikā nakts Tevī iecērt zobus un nagus nesaudzīgi un nevajadzīgi. Bet tu saproti, ka vainīgs vien esi pats.

Tu pamodies.

Ko citu lai vaino, ka biji mantrausīgs un vēlējies sev savu pasauli? Kurš cits vainojams pie tā, ka pasaule jau pati par sevi nekad nav bijusi domāta tev un tu tajā esi tikai muļķīgs pārpratums – uz pergamenta uzpilejis tintes plankums. Neizdzēšams. Nevajadzīgs. Lieks.

Tu esi aiz vienādības zīmes atkārtotais x un tu sevi izsvītro. Nekad nemaz nevajadzēja sevi vienādot. Nekad nevajadzēja sevi likt iekšā iracionālā izteiksmē, kurā tiksi izsvītrots un tāpat – viss paliek bez iznākuma.

Tu esi piliens darvas medus mucā un skabarga kāda acī.

Tu esi un mosties katru rītu, spītējot pasaulei un visvairāk – spītējot pats sev. Tu esi drukas kļūda, bet auto-korekts nestrādā. To izslēdza solījums, kuru devi vai divas mūžības atpakaļ mītiskam tēlam ar zāles zaļu oreolu.

Tu esi atlikums,, kas palicis monētu trauciņā. Lieks un nevajadzīgs. Pārspīlēts. Spoži nopulēts, bet tāpat – mazvērtīgs. Lai arī cik spoži spīdēsi, tu vienmēr būsi tikai spoža viensantīma monēta, kas notrīs gaisā mirkli pirms ielido Vēlmju Akā. Bet pat tam tu nederi, jo esi tikai simboliskas cerības materiālais atspulgs. Tāds, bez kura var iztikt.

Tu esi pamodies. Atkal. Jau kuro lieko rītu.

Tu dzīvo. Jau kuro lieko gadu.

Tu elpo. Jau kuro lieko dvašu pārtver vesā loga rūts.

Tu krīti. Un celies. Attiecība paliek tā pati. Krīti un celies, krīti un celies.

Guli, mans bērns, guli. Necelies. Lūdzu. Nekad.

Paldies.