Archive for the ‘Viņa un Viņš’ Category

Kā gribētos vēlreiz Tev pieskarties. Vēl pēdējoreiz sajust kā manu pirkstu galos atbalsojas Tavas trīsas. Vēl pēdējoreiz sajust kā Tavās acīs ieplūst maldinoša migla un Tavas lūpas atbild manējām. Tevis sen jau vairs nav. Dažreiz šķiet, ka Tevis nekad nav bijis – tajā vietā, kur reiz biji Tu, sēž mazs velns, kas sevi dēvē par Vientulību. Spurains, rugājiem noaudzis viņš dienu no dienas stāsta man šausmu stāstus par salauztām sirdīm un alkoholā mērcētām dvēselēm. Dīvainas receptes bezgaršīgiem ēdieniem, bet ārsts man ieteica ievērot diētu. Kādu laiku atturēties no visa saldā, sāļā un rūgtā. Atturēties no mīlestības. Atturēties no atmiņām par Tevi.
Es atceros naktis, kad Tavas krūtis raustījās drudzī un murgos Tu kliedzi, lai Tevi vairs nesit, ka nekad vairs bez atļauja neatvērsi tās skapja durvis, kuras Tev bija aizliegts atvērt. Nekad Tu tā arī nepateici kādi skeleti tajā skapī slēpās. Tu tikai pamodies baiļpilnām acīm un brīdī, kad ietinu Tevi segā, Tu satvēri manu roku un acīs vīdēja neizteikts lūgums, lai es Tevi neatlaižu. Lai neļauju Tev atgriezties tur, kur atbildes vienmēr ir bijušas divburtu NĒ skarbajā noliegumā. Kā mazs izbiedēts zvērēns Tu pieķēries man un klusi šņukstot trīcēdama iemigi. Un tā katru nakti. Katrs rīts pienāca ar klusu un noslēpumainu smaidu, kurā es joprojām redzēju Tavas skumjas un bailes. Tavu aizliegto pasauli, kurā Tu biji iesprostota un no kuras turēji mani pa gabalu. Tu vienmēr biji pārspīlēti stipra. Tavas problēmas bija tikai Tavas. Man tajās nebija vietas. Man bija jābūt tikai tajā Tavas pasaules pusē, kurā vienmēr sildīja saule.
Es atceros kā kopā sapņojām par to, ka kādreiz nākotnē viss nokārtosies un māju piepildīs bērnu smiekli. Mūsu bērnu smiekli. Nebūs vairs baiļu, nebūs vairs tumšās pasaules, kura Tevi sevī ierāva katru reizi, kad aizvēri acis. Nebūs vairs ārstu skatienu, kas katru mazāko cerību iemina arvien dziļāk un dziļāk asarām slacītajā zemē. Atceros, kā sapņojām, ka neviens un nekas mūs neizšķirs, ka esam stiprāki par laiku un slimībām. Atceros, kā sapņojām par to, ka nākotne ir mūsu rokās. Mūsu nākotne mūsu rokās.
Man Tevis pietrūkst. Nepaiet ne dienas, kad es nedomātu par to, cik ļoti man pietrūkst Tevis un nepaiet ne dienas, kad es nenožēlotu to, ka atzinos savā mīlestībā pret Tevi tikai vienu reizi par maz.

Man patiesībā nevajag neko.

Man nevajag jaunu rītu, lai novērtētu to, cik skaista ir bijusi diena.
Man nevajag jaunu iespēju, lai novērtētu cik lieliskas vai neizdevīgas bijušas iepriekšējās iespējas.
Man nevajag glāstus un pieskārienus ne sniegt, ne just, lai zinātu kur slēpjas mīlestība.
Man nevajag neko no tā visa.
Tev vajag tikai spirgtu rītu ar saules staru, kas noglāsta vaigu.
Tev vajag tikai glāzi ūdens, kas atņem izsalkumu.
Tev vajag tikai šo dienu, kas būs labāka par iepriekšējām.
Tev vajag tikai nākotni, jo pagātnei nav vietas Tavā dzīvē un atmiņu vērtība ir pārspīlēta Tavā skatījumā.
Tev vajag tikai vēl vienu iespēju atgriezties tur, kur esi bijusi laimīga un būt vēl laimīgākai, nekā toreiz.
Tev vajag to visu.
Mums vajag tikai dienu, kurā mītam mēs abi.
Mums nevajag atmiņas, kurās dzīvot, bet mirkļus, kas veido atmiņas.
Mums vajag tikai brīžus, kuros aizmirsties. No visas pasaules un vienam no otra.
Mums nevajag jaunas iespējas, jo neesam izmantojuši pat vecās.
Mums vajag titulus, bet nevajag nopelnus.
Mums nevajag rītdienu, bet vajag šodienu.
Tev vajag sauli, kurā sildīties un man lietu, kurā veldzēties, bet kopā esot mēs dzīvojam saskaņā. Spurainas varavīksnes izskaņā. Brīdī, kas nepārtrūkst un mūžībā, kuras vienmēr ir par maz.
Mums vajag tikai visu brīžos, kad mēs nevēlamies neko un mēs vēlamies visu brīžos, kad nevēlamies neko.
Nav nekā sarežģītāka par vienkāršu mīlestību.

Turpinājums no Stāsti par Viņiem: Kāda neparasti parasta diena
“Man toreiz bija par daudz brīvības un pārāk maz iztēles, ko ar to iesākt. Man toreiz bija pārāk daudz sapņu un pārāk maz ticības sev. Man toreiz bija tik daudz un tas noveda atpakaļ sākumpunktā. Pie nullēm. Skanošām un dziedošām, kuru vērtību nav iespējams līdz galam apjaust. Un man ar to vienmēr ir bijis par daudz. Pārāk daudz dzeloņdrāšu mežģīņu Tu mīlēji vilkt un galvu rotāt ar rožkātu vainagu. Pārāk daudz asaras Tu izraudāji, kamēr es Tevi izsapņoju un pārāk sausa palika dvēsele, kad es novērsos. Novērsos, jo Tu kļuvi īsta. Pārāk daudz ir vienmēr nedaudz par maz. Un nedaudz par maz vienmēr ir bijis pārāk daudz un pārāk bieži.”.
Viņa pamodās. Acis miegā izspieda pēdējās asaras no asaru dziedzeriem. Viņa raudāja. Emocijas, kas jau gadiem tika klusi norītas un kā strutas no pūžņojošas brūces, ar varu spiestas laukā, pēkšņi uzjundīja ar jaunu sparu. Viņa piecēlās un uztaisīja kafiju. Kopš viņa nāves, kafija bija vienīgais, kas ļāva rītam kaut daļēji nezaudēt tā īpatnējo garšu. It sevisķi rītos, kad viņa pamodās no murgiem, kuros viņa dzirdēja viņa balsi. Savādu, viegli dūmakainu, intriģējošu. Viņa balss bija vienīgais, kas ļāva šo vīrieti kaut nedaudz uztvert nopietni.
No kafijas rāmi gaisā virpuļoja maigi garaiņi, kas viņas acu priekšā uzbūra viņa sejas aprises. Smalkā seja ar izteiktajām kontūru līnijām, pa kuru kā pienenes pļavā vizēja neskaitāmi vasaras raibumi… Nepaklausīgais rudais cekuls, kas vienmēr nepakļāvīgi izslējies gaisā… Viņa atcerējās, kā kādreiz smējās par to un mūžīgi izmeta par to kādu muļķīgu joku, pielīdzinot cekulu antenai. “Kādu radio staciju šodien klausamies?”, “Vai šodien saņēmi atbildi no dzimtā planētas?” u.t.t.. Uzrautais degungals. Nekas viņā neļāva saskatīt pieaugušu cilvēku, ja neskaita balsi un aso pratu. Ar tiem viņš darīja brīnumus. Tie maigi pakļāva.
Vannā iegūlusies viņa centās atgūt saprāta līdzsvaru. Pagājušajā naktī viņš viņu sauca pie sevis uz vecajām mājām. Viņam redz vajagot viņai parādīt ko nozīmīgu. Šodien viņš runāja mīklās. Acis aizvērusi viņa uz mirkli aizmirsās, līdz modinātājs nesaudzīgi iztraucēja mierīgo atpūtas brīdi. Tomēr viņa tagad zināja ko darīs.
Izkāpusi no vannas un uzģērbusi vannas halātu, viņa paņēma rokās pusizdzerto kafijas tasi  un devās uz dzīvojamo istabu. Apsēžoties pie galda, viņa ieslēdza datoru un domās vārdu pa vārdam lika kopā vēstules tekstu. Īsi un lakoniski. “šodien darbā ieradīšos vēlāk, man ir svarīgas darīšanas pilsētā. Problēmas gadījumā zvaniet.”.
* * *
Ārā lija un drēgns vējš izdzenāja pirmās krītošās lapas.No lietussarga šādā laikā tāpat lielas jēgas nebija, tāpēc visu ceļu viņa slēpās zem koku vainagiem, kas laiku pa laikam tomēr negaidīti iecirtās sejā. Par spīti visai nepatikai pret lietu, viņa izlēma turp doties kājām. Tur, kur viņš kādreiz dzīvoja. Tur, kur kopa viņi bija pavadījuši ne mazums skaistu un atmiņā paliekošu mirkļu. Tur, kur viņa nespēja vairs doties, kopš viņš viņu nodeva. Kops viņš nomira un pameta viņu. Tā arī toreiz viņa čukstēja viņa bēru ceremonijā. “Nāve ir nodevība, kuru es tev nekad nepiedošu…”. Taču laiks bija ļāvis brūcēm pārklāties ar krevelēm. Laiks visu dziedēja un, ja spēja noturēties nekasot, tad drīz vien brūce sadzija. Arī šī sadzīs. Kādreiz.
Vēl pēdējais pagrieziens un viņa redzēs tos logus, pa kuriem pirms daudziem daudziem gadiem viņi pūta ūdenspīpes dūmu mutuļus, lai viņa māte nesajustu, ka istabā smēķēts.  Vēl nedaudz un grāmatām noklātā palodze atausīs skatienam. Viņa apstājās. Mājas vietā stāvēja drupas. Pagalmā stāvēja smagā tehnika un gruvešos redzamais kalendārs, kas bija tikai daļēji izmircis, liecināja, ka māja nojaukta nesen. Visticamāk vakar.
“Sapnis. Viņš lūdza, lai es atnāku…” doma – asa, sāpes raisoša un nepatīkami tieša izskrēja cauri prātam.
Starp ķieģeļu lauskām plīvoja sarkanie aizkari… Tik sen tie nav redzēti. Pēkšņi viņas skatienu piesaistīja kaut kas, kas šķiet bija palagos ietīts. Viņa piegāja klāt un nedroši parāva trauslo audumu. Skatienam atklājās maza koka lādīte. Viņš kādreiz bija kaut ko stāstījis par savu dārgumu lādīti, kurā glabājot visu sev svarīgāko. Drebošiem pirkstiem viņa atvēra lādīti un nekavējoties aizcirta to ciet. Elpa aizsitās un acīs atkal parādījās šis nodevīgais šķidrums. Pašā augšā viņa redzēja salocītus kartona gabalus, uz kuriem no pirmā acu uzmetiena nekā nebija, bet, rūpīgāk ieskatoties, tur bija kas ieskrāpēts. Tos viņš sauca par kuponiem. Viņa toreiz smiedamās teica, ka tie derīgi tikai to vienu dienu, bet viņš teica, ka tos saglabās un izmantos kādu citu reizi.
Kuponi. Viņai bija bail no tā,ko lādītes saturs vēl varētu pastāstīt. Bet viņai bija jāzin.
Nē, viņa nevērs to vaļā šeit, viņai jātiek prom, tālāk prom no šejienes, kur drupās guļ viņas skaistākās atmiņas. Viņai jātiek prom no šejienes. Pēc iespējas tālāk.
* * *
Viņa pati nesaprata kā nonāca stacijas uzgaidāmajā telpā. No apātijas viņu izrāva viegls trieciens pa kājām un kāds maigs pieskāriens kurpei. Pie viņas kājām gulēja meitene. Smalks meitēns ar smiltīm aplipušu seju, pa kuru smalkām tērcītēm lija asaras. Acīs bailes un izmisums. Viņa pietupās un vaicāja meitenei vai viss kārtībā, bet meitene sarāvās čokurā un ar rokām apķērusi ceļgalus, turpināja pie sevis nedzirdami bērt vārdus, kurus viņa saprata. Vai, precīzāk sakot, sajuta. “Tā nav mana vaina, tā nav mana vaina, tā…”.
Viņa sarāvās kā saņēmusi spēju sitienu un piecēlās. Apkārt bija sanācis ziņkārīgo pūlis un tas spieda viņu nost. Viņai vajadzēja gaisu, vajadzēja tikt prom. Tālāk no visa. No sarkanajiem aizkariem, no atmiņu drupām, no savādās meitenes, no pūļa, kas mācās virsū un klājās pāri kā bieza migla. Viņai bija jātiek prom. Izmisums no jauna ierāva viņu apātijā un viņa zaudēja saikni ar notiekošo.
* * *
Vilciens viegli sarāvās un lēnām sāka ripot uz priekšu. Viņas rokas krampjaini  spieda pie krūtīm mazo koka lādīti. To pašu, kas glabāja viņa lielākos dārgumus. Viņa labākās atmiņas. Lādīti, kuru viņa baidījās atvērt.

Viņas labās rokas slaidie pirksti rāmi notrīcēja pret melno re diēza taustiņu, kamēr ar kreiso roku viņa pelnu traukā nokratīja pelnu plēksnītes. Pār vaigu lēni pārskrēja asaras lāse, izbojājot viņas grimu un, atstājot melnu, kā lokanu čūsku, līniju. Vārdi par viņas melni krāsotajām lūpām nāca lēni un uzsvērti neemocionāli, kas lika viņam nobālēt un ierauties dziļāk iedomātajā patvērumā. Viņš sarāvās čokurā un skatījās uz viņu izbiedēta suņa acīm. Viņa zināja, ka tādos brīžos ir jāuzmanās visvairāk. Suns kož tikai tad, kad pats baidās. (vairāk…)

Tā arī tonakt viņš ieritinājās zem segas un, abās rokās satvēris karstu krūzi ar viņa mīļāko tēju, sapņaini aizklīda atmiņās. Pirktiem palika mazliet auksti, atceroties pirmo viņu īsto satikšanos. Toreiz bija ziema – auksta un nemīlīga kā miroņa seja. Viņš stāvēja pie tilta un vērās tukšumā – kanālu klāja ledus sega un ūdens vietā bija tikai sasalis tukšums. Pirkstos riņķoja karstas asinis un viņš rokās pavirpinājis cigareti, domīgi paskatījās tālumā. Viņš viņu gaidīja. Nevarēja saprast vai pirksti trīc no aukstuma vai uztraukuma, kad viņam no rokas izkrita pirmais sērkociņš, mēģinot aizsmēķēt. Pie sevis viņš nedzirdami nolamājās un sērkociņu paciņa pazuda kabatā, lai atrastu šķiltavas. Viņa domas aizklīda tālumā un nemaz nevēlējās atgriezties. Viņš drudžaini meklēja pēc vārdiem, ar kuriem (vairāk…)

Viņa dzīvē bija apmēram 17 pavasara mirkļi. Apmēram pavasara, apmēram 17 un apmēram mirkļi. Vai arī vienkārši viņš joprojām viņas iespaidā centās izskaidrot visu ar mirkļa vājumu, kaut arī bija pagājuši gadi, kas kā smags slogs gūlās uz pleciem un viņa klusējošo augumu piespieda tuvāk zemei, nekā nomītu ceļtekas lapu. Bet tomēr varēja būt arī trakāk. Varēja taču nebūt nekā, neviena mirkļa, neviena pavasara, ja toreiz viņa māte būtu paļāvusies spiedienam un viņš tā arī dienasgaismu neieraudzītu. Doma par to vien jau lika viņam smagi elsojot rīt kaklā kāpjošo kamolu un spītīgi palikt pie sava ietiepīgā un ne vienmēr tā pareizākā viedokļa. Bet tas bija iemesls, kāpēc viņš bija dzīvs un kāpēc neuzdrīkstējās šķirties no dzīves.
Pagātnē iespiedās atmiņas par (vairāk…)

Rīts iesākās tāpat kā visi citi, bet tajā kā pietrūka. Maza pīkstiena, kas pārtrauktu klusumu, klasiskas frāzes, kas piederējās jaukai rutīnai un šķelmīga smaida, kas iesāka rītu ar kādu pilnīgi un galīgi nepiemērotu izteicienu, kas viņai lika atvēzēties un viņam vieglītēm iesist.
Neskaidras nojautas viņu pārņēma un sirds nez kāpēc sāka pukstēt straujāk. Viņa nojauta ko nelāgu.

Tumsu pārtrauca lietus. Savādāks, tik vēlam rudenim neraksturīgs lietus – silts un sāļš kā asaras. Atgaiņājot sliktās domas, viņa sēdās autobusā un klusām ieņēma vietu pie loga. Telefons joprojām klusēja. Neskaidrība, klusums un dīvainās sajūtas viņu tracināja tik ļoti, ka viņa pārkāpa sev un nemanot nosūtīja viņam īsziņu. Vienkāršu, ierastu “Briit”. Atbildes joprojām nebija un (vairāk…)

Šis saturs ir aizsargāts ar paroli. Lai to apskatītu, lūdzu, ievadiet savu paroli zemāk:

Viņa dzīve bija matu sakārtojums. Tajā valdīja absolūta kārtība, līdz viņa ar vienu vai abām rokām tajā ieķērās un visu sajauca. Ne izjauca, bet sajauca. Kā kokteili karstā vasaras naktī, kurā bez kolas un brendija, joprojām pietrūka ledus no viņa puses.

Šķipsnas plīvoja vējā un viņa sejā iekaucās klusa sāpe. Ar akrila nagiem dvēsele skrāpējās pārmetumu mūros un centās visā ieviest mazliet matemātiskas precizitātes- viņa plus viņš- tā ir iracionāla darbība, kaut arī iznākums ir skaists. Viņa mīnus viņš- tā ir elementārā matemātika. Garlaicīga, toties vilinoši viegla.

Vēl taču var reizīnāt un dalīt, pieskaitīt un atņemt iemeslus un nonākt līdz konstantam pī. Tad vēlviens pī un vēl- gaudo modinātājs, sagremojot viņa mieru.

Jauns rīts.

Tukšs un kluss.

Viņas nav.

Viņa arī nav.

Iznākums ir pasvītrots divām svītrām un blakus dzīve ielikusi smīnošu 4 ar piezīmi- “nākošreiz veiksies labāk. Konsultācijas pirmdien, parastajā laikā”.

Šis saturs ir aizsargāts ar paroli. Lai to apskatītu, lūdzu, ievadiet savu paroli zemāk: