Archive for the ‘Pussoli virs zemes’ Category

Pussoli virs zemes III

Posted: maijs 30, 2013 in Pussoli virs zemes

Kad atveru acis, pirmajā mirklī neredzu neko citu, kā daudzkrāsainu ņirboņu acu priekšā, kurā pasaule izkārtojusies kā krāsaini puzles fragmenti kaleidoskopa tuneļos. Bet es dzirdu.

Patīkama, nedaudz vecišķa zema balss ar profesionālu piegājienu vēršas pie sievietes, kuras balss aizlūzusi kā ziedi dobē, kurus es bērnībā mēdzu aiz dusmām nomīņāt. Man vienmēr pēc tam par to bija kauns un es teicu, ka to izdarīja māsa. Man liekas, ka mamma zināja, ka es meloju, kad viņa it ka grasījās sarāt mazo māsu. Viņa vēlējās, lai es pati atzītos. Tā man tagad šķiet.

Es vienmēr esmu apbrīnojusi savu māti. Viņa nekad nav pacēlusi pret mani vai māsu ne roku, ne balsi un vienmēr mūs no visas sirds mīlējusi. Viņa domā, ka es neatceros pirmo patēvu, bet tas tā nav. Es vienkārši par viņu nekad nerunāju. Man viņš ir miris. Māte viņu pameta pēc tā, kad viņš dzēruma dusmu lēkmē lamādams mammu, pagrūda mani malā un es  uzplēsu roku. Viņa viņu mīlēja, viņa bija gatava pārciest jebko, ko viņš nodarītu viņai, bet viņa nekad nevienam neļautu nodarīt pāri mums.

Pēkšņi ārsta balss mani atgrieza realitātē. Laipnais tonis bija pazudis un sirmās uzacis savilkušās lejupvērstā bultā izvēla viņa acis, kurās vienlaicīgi spēlējās dusmas un dziļas sāpes.

“Cik bieži tu kārtīgi paēd?” dakteris bargā tonī jautāja.

Klusums. Neviļus mans skatiens, kas klīst pa istabu, lai nebūtu jāskatās ārsta acīs, pievēršas mammai. Viņai ir sarkanas acis. Viņa ir raudājusi. Bet nu viņa ir notraukusi asaras un cenšas izlikties stipra. Manis dēļ.

“Labi. Arī klusums ir atbilde. Cik bieži tu vispār ēd?”

Klusums. es paraustu plecus un ieraugu kā mātei notrīc vaigs un noraustās kreisās acs plakstiņš. Man pēkšņi ķlūst viņas žēl un kaklā uzkāpj smags kamols.

“Skaidrs…,” dakteris domīgi nosaka, nemaz neslēpdams savu nepatiku pret manām atbildēm,” kad tu pēdējoreiz ēdi?”.

Es pati nezinu kā, bet tas vārds pats neveikli izspraucās laukā pa muti. “Vakarrīt…”.

Tajā brīdī mammas pleci noraustījās, viņa aizgriezās un klusi noteica: “Paldies dakter, ka tik ātri ieradāties. Drīkstēšu jums vēlāk piezvanīt un nedaudz parunāt?”

“Protams, Karlīn. Kad satiec tēvu, pasveicini viņu no manis un atgādini, ka es joprojām viņam vēl esmu parādā revanšu dambretē. Visu labu!”

“Apsolu, vēlreiz paldies dakter. Visu labu…”

Par spīti tam, ka māte runā pavisam klusu, es dzirdu kā viņa pie katra vārda norij asaras. Un tas man liek uzdot sev jautājumu: vai tas, ko es daru ir manu mīļo cilvēku sāpju vērts?

Es atceros kā viņa ik pēc laika atgriezās pie sava iemīļotā bezdibeņa. Tieši tā. Tajā brīdī es sapratu, ka ne jau citi puiši man būtu lielākā konkurence. Mans lielākais konkurents bija tas bezdibenis, kas viņu rāva sevī arvien dziļāk un dziļāk. Es spētu viņu pasargāt no visas pasaules, no visa, tikai ne no viņas pašas un bezdibeņa, kas jau kļuvis par daļu no viņas.

Briesmīgi ir brīdī, kad es saprotu, ka es nevaru viņai palīdzēt, bet arī nespēju noskatīties tajā visā.

Pussoli virs zemes II

Posted: maijs 30, 2013 in Pussoli virs zemes

Spogulis ir melis. Un svari ilūziju tikai pastiprina. Es jūtu, ka esmu resna, jūtu kā tauku krociņas savelkas ap mani un šī apziņa smacē. Svari cenšas man iestāstīt, ka viss ir ideāli, bet es taču zinu, ka tas tā nav.

Šorīt ar mokām piecēlos no gultas. Spogulī skatoties, man uznāk vēmiens. Es taču izskatos pēc govs – tauki visās malās, āda neveselīga un nokarena. Trausla un sausa kā papīrs. Uz ko gan es labāku ceru? Es vēlos svērt mazāk, bet no nekā neēšanas laikam nevar notievēt veselīgi. Ir kaut kas jāizdomā.

Kad noeju lejā, mamma rosās pa virtuvi un gatavo brokastis. Klusi nošļupstu labrītu un jūtu, kā mammas skatiens pielīp man. Apbrīnojami, kā šī sieviete prot to visu – izskatīties lieliski par spīti tam, ka dzemdējusi un izaudzinājusi vienu lielisku meitu un mani, uzturēt mājas tik perfekti tīras, strādāt 8 stundas dienā un tomēr pavadīt katru rītu ar brokastīm un vakarā sagaidīt ar vakariņām. Kas gan manī ir no viņas? Laikam tikai neatlaidība. Es nekad nebūšu tāda, kā mana mazā māsa, viņa ir mantojusi visu labāko no mammas un patēva. Man ir tikuši tikai tēva gēni. Tie paši, kas viņu noveda kapā. Tas pats destruktīvais skatījums dzīvē, tikai man ir cits ceļš. Pašai savs.

Mammas skatiens izseko katrai manai kustībai ar manāmām bažām. Viņa vienmēr ir bijusi tāda, bet šobrīd es jūtos vainīga. Es zinu, ka viņa zina, ko es daru. Es zinu, ka viņai tas sāp, ka viņa vēlētos mani nolamāt, iepļaukāt, iegrozīt dzīvot pareizāk, bet viņa zina, ka tas būs viņas pareizāk, ne mans. Viņa zin, ka es uz viņu tikai sadusmošos un pa kluso turpināšu iesākto viņai aiz muguras.

“Viņa man nepārmet. Vismaz viņa man nepārmet. Kā es viņu par to mīlu…” bija pēdējā doma, kas izskrēja cauri prātam brīdī, kad acis pielija ar smagnēju un tumīgu tumsu.

Pussoli aiz viņas I

Posted: maijs 30, 2013 in Pussoli virs zemes

Es varu Tev atzīties. Es viņā iemīlējos vēl toreiz, kad ieraudzīju viņas acu skatienu, kas peldēja kaut kur tālumā. Acis. Tas bija viss, ko es redzēju tajā mirklī. Kluss, savāds, valdzinošs un mulsinoši noslēpumains skatiens. Starpbrīža zvans pārtrauca manu domu un es atgriezos realitātē. Tajā brīdī es tikai pamanīju, cik caurspīdīga viņa bija. Šausminoši. Viņa bija skaista un acīs slēpās kas īpašs, bet… Mani biedē tas, ka cilvēki nezin-kādu pašizdomātu standartu dēļ sevi moca un pakļauj spīdzināšanai. Es neredzu nekā skaista tajā, ja man jāsāk prātot vai tās ir nedaudz par daudz uzliktas acu ēnas vai tiešām viņa sevi ir tā nobadinājusi, ka acis ir iekritušas melnā tukšumā.

Tādu es viņu atceros no pirmās dienas jaunajā skolā. Tu teiksi – kas gan tā par mīlestību 16 gadus vecam puišelim? Es varu teikt tikai vienu – dzīvei dažreiz ir pilnīgi vienalga kādā vecumā ar mums sākt spēlēties nopietnāk.

Jāsaka, ka par spīti tam, ka mani izmeta no vecās skolas līdz ar 8. klases beigšanu, vajadzēja iepazīties ar jauno skolu un jāšķirās no vecajiem draugiem, tas viss likās sīkums. Es taču iemīlējos. Tikai es nezinu kā viņai to pateikt. Viņa varētu dabūt jebkuru, kāpēc viņai būtu jāizvēlas mani?

Pussoli virs zemes I

Posted: maijs 27, 2013 in Pussoli virs zemes

Es varu Tev atzīties. Es esmu atsākusi tievēt. Iesākumā tas likās tik nejauši, līdz sapratu, ka mans organisms un es pati prasu vēl. Un tad es sāku to darīt apzināti. Ēdienreizes arvien vieglākas, arvien vairāk šķidruma, bet mazāk pārtikas uzturā. Man ir mērķis. Mans mērķis ir kā saules zaķēns, kuru es nespēju noķert. Katru reizi, kad pietuvojos, tas pamūk vēl soli tālāk…

Jo mazāka, tievāka kļūstu, jo kļūstu laimīgāka, brīvāka, priecīgāka, un sevi arvien vairāk iemīlu… Jūtos pārliecinātāka par sevi… Ir tik skaisti… Es jūtos skaista. Man der drēbes un es viņās izskatos labi… es jūtos labi…

Bet ir arī tā otrā puse… Tā puse, kura mani rauj uz leju, jo nav spēka… Galva reibst, slikta dūša… Vakar paēdu tikai vieglas brokastis, pa dienu neko… tad vakarā pie mammas bija jāiet, vārda dienu svinējām nedaudz, uzcienājos ar picu…

A ko pa nakti? Vēders krampjos…sāp un nevar pagulēt. Šorīt piecēlos, un domāju ka iešu uz treniņu, bet kad piecēlos kājās, sapratu, ka uz treniņu nu nekādi nevaru iet… man reibst galva…un ir slikti.  Tagad cenšos ieēst brokastis. Es pat pusi no tā, ko parasti ēdu, nevaru apēst… nezinu. Dažreiz man pietrūkst spēka vai vēlmes saprast kur ir tā robeža, aiz kuras nepaliek nekā. Aiz kuras nepaliks nekā no manis. Es dažreiz nezinu vai smagāk mani nomoca vēders naktīs vai prāts pa dienu. Es gribu tikai glāzi šokolādes. Karstas, maigas, kūpošas un kaklu iekšpusē maigi glāstošas… Un jau zinu, ka pēc tam sevi ienīdīšu.

Es dažreiz padodos kārdinājumam un apēdu gabaliņu mātes ceptās šokolādes kūkas, kuras viņa cep brīvdienās, kad ciemos sabrauc visa ģimene. Es apēdu vienu gabaliņu, tad otro un tikai tad saprotu, ko esmu sev nodarījusi. Tajā brīdī es apņemos līdz trešdienai vairs neēst. Tikai ūdeni iedzert un pakošļāt košļājamo gumiju. Nekādu kārdinājumu vairs…