Arhīvs priekš Decembris, 2012

Jāni!

Šobrīd kāds stāv robežkontroles punktā. Kā bēglis manā romānā. Atpakaļceļa nav. Ir tikai cietums. Garīgs cietums, kurā Tu ik dienas mirsti vēl briesmīgāku nāvi, nekā vēlētos.

Tu esi robežā starp gadiem. Aizejošo un atnākošo. Tu pāršķirsti (vairāk…)

Enģelis

Posted: Decembris 30, 2012 in Kalibrēts neprāts

2ebfp79Tu būsi mans enģelis manā mazajā pasaulē, kas veidota pēc Edgara Alana Po motīviem. Es raudāšu, bet Tu smiesies. Es smiešos, bet Tev līs asaras. Un tad vienā mirklī satumsīs arī mans vaigs. Es būšu aizgājis par tālu.

Vienu soli par tālu un ielecis pasaulē, kas man nepieder. Pasaulē, kas ne tikai nepieder man, bet kurā man nekas nepieder. Es grāpstīšos ar stiklainām rokām gar visiem stūriem, cenšoties atrast ko savu, bet šinī pasaulē nav nekā mana. Pat smiekli nav mani, bet iznomāti no kāda klauna par 39 minūtēm pacietīgas klausīšanās viņa traģiskās bērnības atreferējumā.

Es ciniski smiešos un viņš iespiedīs man acīs savu drūmo skatu, līdz es sapratīšu, ka vienmēr esmu tikai kļūdījies. Vienmēr esmu centies iegūt to, ko nedrīkstu, tiecies uz to, ko nevaru un dzīvojis pasaulē, kuras nav. Tai brīdī man gribēsies spert tikai vēl vienu soli uz priekšu un pārlīt pāri pasaules malai, pārvēršoties baltās alus putās.

Taču Tev šodien prāts pēc alus nemaz nenesas…

Bija laiks, kad es uzticībai nepievērsu uzmanību. Tā bija tikai tukša skaņa starp daudzām citām. Tāpat kā mīlestība, uzticēšanās, alkas, laime. Vesels lērums skaņu bez seguma. Tad pienāca brīdis, kad tam visam radās segums.

Es pirmoreiz iemīlējos. Pavisam tā ir noticis divreiz. Divas reizes savā dzīvē esmu sev ļāvis ticēt brīnumam un saskatīt vārdiem segumu. Līdz brīdim, kad otrā reize pārklāja pirmo, aizklājot ausis, acis, muti. Liekot man pazust. Uz ilgu mirkli.

Pirmoreiz mīlot, (vairāk…)

So I’m running again…

Posted: Decembris 24, 2012 in Citāti
Birkas:

The Earth is large. Large enough that you think you can hide from anything. From Fate. From God. If only you found a place far enough away. So you run. To the edge of the Earth. Where all is safe again. Quiet, and warm. The solace of salt air. The peace of danger left behind. The luxury of grief. And maybe, for a moment, you believe you have escaped.

Would we?

Posted: Decembris 24, 2012 in Citāti
Birkas:

To everything there is a season, and a time to every purpose. The Earth spins at a thousand miles an hour as we desperately try to keep from being thrown off. Like the first blush in winter that signals a great migration. Is there any warning of their arrival? A sign, a single event that set this chain into motion? Was it a whisper in God’s ear? Survive. Adapt. Escape. And if we could mark our single moment in time, that first hint of a prophecy of approaching danger… would we have done anything differently? Could it have been stopped? Or was the die long ago cast? And if we could go back, alter its course, stop it from happening… would we?

RUN!

Posted: Decembris 24, 2012 in Citāti
Birkas:

To survive in this world, we hold close to us those on whom we depend. We trust in them our hopes, our fears… But what happens when trust is lost? Where do we run, when things we believe in vanish before our eyes? When all seems lost, the future unknowable, our very existence in peril… All we can do is run.

The most important question of all…

Posted: Decembris 24, 2012 in Citāti

When we embrace what lies within, our potential knows no limit. The future is filled with promise. The present, rife with expectation. But when we deny our instinct, and struggle against our deepest urges… Uncertainty begins. Where does this path lead? And for those that fear what lies ahead… The most important question of all… Can we ever change what we really are?

4:27

Posted: Decembris 24, 2012 in Kalibrēts neprāts

Un pienāk brīdis, kad tu saproti – tu esi aizgājis par tālu.

Tas notika brīdī, kad pieņēmi viņu tādu, kāda viņa ir.

Kad aizmirsi vēlmi viņu izmainīt.

Tu aizgāji par tālu brāl, nedaudz par tālu.

Atpakaļceļa vairs nav.

Nav iespējas aizbēgt, bet (vairāk…)

Melānija pazuda manam skatienam brīdī, kad satumsa. Es izskrēju ārā un valdīdams asaras centos atrast pēdas sniegā, bet putenis bija tās izdzēsis. Nē, es neraudāju dēļ tā, ka kārtējo reizi viņa pazuda. Tā, it kā viņas nemaz nebūtu bijis. Asaras kāpa kaklā no griezīgajām sāpēm, kas nedzīva klepus veidā izlauzās no manis. Iekšā viss smeldza un es nobijos no beigām. Tās bija tik tuvu, ka jutu (vairāk…)

Чем меньше знаешь, лучше спишь -
Теперь я на себе проверил.
Кто это выдумал, конечно,
Был мудрый черт,
Он знал потери.
Куда луна с небес ушла?
Ушла сиять в чужой постели.
И крови требует душа, (vairāk…)