Archive for the ‘Aivars’ Category

Posted: februāris 28, 2013 in Aivars

Mīļais Draugs, arī tā mēdz būt,
Ka dzīvē ir kaut kas, ko neiegūt…

Cepetis

Posted: novembris 16, 2012 in Aivars

Vakardiena smaržoja pēc zoss cepeša un mīlestības. Neprasi kāpēc tā, es nezinu. Es patiesībā nekad neesmu ēdis zoss cepeti. Un laikam- arī mīlējis neesmu nekad.

iemests iemesls nav pamesls

Posted: Oktobris 29, 2012 in Aivars

Lai arī ko kāds cits reiz teiktu,
Lai arī ko kāds reiz domātu.
Lai arī ko teiktu es,
Lai arī ko domātu Tu.
Manas sarkanās piezīmes pateiks visu.
Kādreiz. Kad būs laiks.
Kad tas būs mans, Tavs.
Kad tas kļūs Mūsu. [???]
Sarkanās piezīmes –
Salkanas iezīmes ikdienas pagājībai,
Kur pa vidu pa kādam sarkanam ķieģelim
Tiek celta nākotne.
Tu sobrīd skaties uz rindām
Un domā vai tas ir dzejolis.
Nē, tas nav dzejolis, tas nav nekas.
Pat ne atzīšanās, jo vēl nav laiks.
Vismaz ne tas īstais. Bet…
Laiks pats izvēlās,
kad tas būs īstais un kad tas kādam piederēs.
Ja būs īstais, ja piederēs.
Bet tas nenozīmē neko.
Cilvēks var būt laimīgs arī tad, ja viņam nepieder laiks.
Cilvēka laimei nekad nav bijis vajadzīgs iemesls, to tikai pasi sev esam iestāstījuši.
Tos, kuriem nevajag iemeslu, mēs uzskatam par necilvēkiem.
Taču arī viņiem ir savi iemesli, tikai tie nav tik…
Izlobāmi.
Man ir iemesls.
Kāds iemesls ir Tev smaidīt katru rītu?

(04.09.2012)

Aivara piezīmes 1

Posted: Oktobris 8, 2012 in Aivars

Brīžos, kad Tev nebija ko teikt, es lasīju Tavu klusību kā sudraba dālderus un birdināju tos savā makā.

Klusums bija tikai atlikums, bet tomēr ari tam bija sava vērtība starp visu pateikto.

Tā vien liekas, ka manai kartei jau bija notecējis kredītlimits.

Aiziešana

Posted: Oktobris 1, 2012 in Aivars

Aivars mira. No aizmirstības un no tā, ka viņš tika padzīts no saprāta kā ļaundabīgs audzējs ar ķīmijterapijas palīdzību.  Aivaram tika noteikta diagnoze. Nekas nopietns, tikai nāve, kas siltos apskāvienos viņu satvērusi bija vēl pirms dzimšanas. Šķiet, ka bija pienācis laiks arī tam izgaist nebūtībā vēl pirms būtība bija piepildījusies. Skaisti meli, ka viņam būs dzīve starp pasaulēm noveda viņu līdz vēl skaitākai dzīve aizsaulē. Vai vienkārši nebūtībā. Šķiet, ka toreiz viņš nonāca krustugunīs un cieta tieši viņš, nevis es. Tieši viņš visu ņēma pie sirds un tieši viņš bērnišķīgā nopietnībā centās palīdzēt visiem. Pašaizliedzīgi un naivi cerot, ka spēj palīzēt visiem. Nu jau gadiem viņš kā strutojošs augonis spiežas ārā no manas dvēseles un sadrūp pie manām kājām, kas viņu samīda, pārvēršot putekļos ar nepanesamības garšu. Ilūzijas vai realitāte, bet viņš pazuda, lai atgrieztos tad, kad upe izžūs un manas kājas no sausuma sabirzīs vēl baltākos putekļos, kā baltākie meli pasaulē, pie kuriem turējās skaistākās lietas. Nepanesami un neaiznesami mirkļi atbalsojās Aivara asarojošajā balsī, kurā viņš izkliedza: “Piedod, bet manis vairs nav…”

Aivar?

Posted: Septembris 16, 2012 in Aivars

Aivar… Kāpēc mēs piedzimstam, lai nomirtu? Kāpēc?
Ja Tu dzirdētu šo pasauli, Tu saprastu kāpēc es to tā mīlu.
Ja Tu redzētu to, Tu saprastu kas tajā ir tik dārgs un kāpēc es katru rītu mostos.
Ja Tu sataustītu to, Tu zinātu kāpēc man ir tik grūti aizmirst nebijušo un kāpēc ir smagi atcerēties bijušo.
Ja vien mēs nepiedzimtu, lai nomirtu… Par Tevi, brāl!

Aivara piezīmes 0

Posted: Septembris 16, 2012 in Aivars

Esmu atgriezies mājās. Pie Tevis, brāl, pie Tevis māt. Jūs mani neredzat nedzirdat. Pat īsti nejūtat.

Tikai brālis mani jūt. Jums liekas, ka viņš mainās, bet tas tā nav un nekad nav bijis. Brālis vienmēr ir tāds, kāds viņš bija. Viņa pārmaiņas esmu es. Es Jūs mīlu, es Jūs neatstāšu – pat nāve nespēj mani atturēt no Jums un nekad nespēs. Esmu šeit, lai sargātu Jūs.

Bet piedodiet. Man ir iepatikusies meitene, kas brālim jau gadiem patīk. Piedod brāl, es centos, bet nespēju viņai pretoties. Es lieliski saprotu kāpēc viņa Tev tik daudz nozīmē. Viņa ir pūļu vērta. Viņa ir skaista. Viņa ir gudra. Viņa ir Viņa. Ar lielo burtu rakstāma un viņu atcerēties dŗīkst tikai ar smaidu.