Arhīvs priekš augusts, 2013

Kā gribētos vēlreiz Tev pieskarties. Vēl pēdējoreiz sajust kā manu pirkstu galos atbalsojas Tavas trīsas. Vēl pēdējoreiz sajust kā Tavās acīs ieplūst maldinoša migla un Tavas lūpas atbild manējām. Tevis sen jau vairs nav. Dažreiz šķiet, ka Tevis nekad nav bijis – tajā vietā, kur reiz biji Tu, sēž mazs velns, kas sevi dēvē par Vientulību. Spurains, rugājiem noaudzis viņš dienu no dienas stāsta man šausmu stāstus par salauztām sirdīm un alkoholā mērcētām dvēselēm. Dīvainas receptes bezgaršīgiem ēdieniem, bet ārsts man ieteica ievērot diētu. Kādu laiku atturēties no visa saldā, sāļā un rūgtā. Atturēties no mīlestības. Atturēties no atmiņām par Tevi.
Es atceros naktis, kad Tavas krūtis raustījās drudzī un murgos Tu kliedzi, lai Tevi vairs nesit, ka nekad vairs bez atļauja neatvērsi tās skapja durvis, kuras Tev bija aizliegts atvērt. Nekad Tu tā arī nepateici kādi skeleti tajā skapī slēpās. Tu tikai pamodies baiļpilnām acīm un brīdī, kad ietinu Tevi segā, Tu satvēri manu roku un acīs vīdēja neizteikts lūgums, lai es Tevi neatlaižu. Lai neļauju Tev atgriezties tur, kur atbildes vienmēr ir bijušas divburtu NĒ skarbajā noliegumā. Kā mazs izbiedēts zvērēns Tu pieķēries man un klusi šņukstot trīcēdama iemigi. Un tā katru nakti. Katrs rīts pienāca ar klusu un noslēpumainu smaidu, kurā es joprojām redzēju Tavas skumjas un bailes. Tavu aizliegto pasauli, kurā Tu biji iesprostota un no kuras turēji mani pa gabalu. Tu vienmēr biji pārspīlēti stipra. Tavas problēmas bija tikai Tavas. Man tajās nebija vietas. Man bija jābūt tikai tajā Tavas pasaules pusē, kurā vienmēr sildīja saule.
Es atceros kā kopā sapņojām par to, ka kādreiz nākotnē viss nokārtosies un māju piepildīs bērnu smiekli. Mūsu bērnu smiekli. Nebūs vairs baiļu, nebūs vairs tumšās pasaules, kura Tevi sevī ierāva katru reizi, kad aizvēri acis. Nebūs vairs ārstu skatienu, kas katru mazāko cerību iemina arvien dziļāk un dziļāk asarām slacītajā zemē. Atceros, kā sapņojām, ka neviens un nekas mūs neizšķirs, ka esam stiprāki par laiku un slimībām. Atceros, kā sapņojām par to, ka nākotne ir mūsu rokās. Mūsu nākotne mūsu rokās.
Man Tevis pietrūkst. Nepaiet ne dienas, kad es nedomātu par to, cik ļoti man pietrūkst Tevis un nepaiet ne dienas, kad es nenožēlotu to, ka atzinos savā mīlestībā pret Tevi tikai vienu reizi par maz.

Man patiesībā nevajag neko.

Man nevajag jaunu rītu, lai novērtētu to, cik skaista ir bijusi diena.
Man nevajag jaunu iespēju, lai novērtētu cik lieliskas vai neizdevīgas bijušas iepriekšējās iespējas.
Man nevajag glāstus un pieskārienus ne sniegt, ne just, lai zinātu kur slēpjas mīlestība.
Man nevajag neko no tā visa.
Tev vajag tikai spirgtu rītu ar saules staru, kas noglāsta vaigu.
Tev vajag tikai glāzi ūdens, kas atņem izsalkumu.
Tev vajag tikai šo dienu, kas būs labāka par iepriekšējām.
Tev vajag tikai nākotni, jo pagātnei nav vietas Tavā dzīvē un atmiņu vērtība ir pārspīlēta Tavā skatījumā.
Tev vajag tikai vēl vienu iespēju atgriezties tur, kur esi bijusi laimīga un būt vēl laimīgākai, nekā toreiz.
Tev vajag to visu.
Mums vajag tikai dienu, kurā mītam mēs abi.
Mums nevajag atmiņas, kurās dzīvot, bet mirkļus, kas veido atmiņas.
Mums vajag tikai brīžus, kuros aizmirsties. No visas pasaules un vienam no otra.
Mums nevajag jaunas iespējas, jo neesam izmantojuši pat vecās.
Mums vajag titulus, bet nevajag nopelnus.
Mums nevajag rītdienu, bet vajag šodienu.
Tev vajag sauli, kurā sildīties un man lietu, kurā veldzēties, bet kopā esot mēs dzīvojam saskaņā. Spurainas varavīksnes izskaņā. Brīdī, kas nepārtrūkst un mūžībā, kuras vienmēr ir par maz.
Mums vajag tikai visu brīžos, kad mēs nevēlamies neko un mēs vēlamies visu brīžos, kad nevēlamies neko.
Nav nekā sarežģītāka par vienkāršu mīlestību.

Esmu tauriņš

Posted: augusts 2, 2013 in Citāti

Es esmu tauriņš –

es zemei nepieskaršos
bet krāsainās pasakās mitināšos.
Es esmu tauriņš –
ar sparniem maigi noslāstītu
ik katru Tavu aizejošo rītu.
Es esmu tauriņš –
acis man aizsieniet,
brīvību atņemiet.
Es esmu tauriņš –
sapņjus aplidoju bez steigas,
tikai nesakiet lūdzu,
ka vasarai drīz jau būs beigas.

Nagi pret stiklu lēni noslīd, plēšot pušu manas ausis. Tu klusē. Tavā vietā raud stikls. Tu to vairs neproti. Tu to vairs nespēj. Un es nespēju klausīties. Es saraujos un izplešos tēlotā vienaldzībā, lai arī kaklā mutuļo asinis, uzvārīdamas mani izmisuma liesmās. Viss ir kārtībā. Viss ir labi. Viss ir meli.

Neticami daudz atklātības parādās vientuļnieces asaras būtībā, kas izsmērā tušu pelēkā līnijā uz vaiga. Neticami daudz sāpju atbalsojas katrā šķīvja lauskā, kas pieskaras zemei. Neticami daudz patiesības Tu noklusē tik skaļi, ka man no tā visa plīst pušu ausis. Tu domā es nedzirdu. Tev ir taisnība. Es nedzirdu. Bet es zinu.
Lūpas. Sakniebtas baltas. Acis tīklojas sarkanos pavedienos. Ar to ir par maz, lai es noticētu. Ar to ir par daudz, lai es vēlreiz pajautātu. Ar to pietiek, lai mēs katrs ietu savu ceļu. Vienīgi jocīgi, ka nonākot strupceļā, ceļš atpakaļ pazūd. Tu nekad neatkāpsies, es nekad nepiekāpšos. Tu nekad nebūsi tā, kas atbildēs, es nekad vairs nejautāšu.
Gads. Vēl viens pagājis gads. Tu paliksi Tu, bet es… es nekad vairs nebūšu es pats.

Vai nav vienalga?

Posted: augusts 2, 2013 in lirika

Vai nav vienalga, ka jūtu,

klusums kā iezogas smaidā?
Patiesība ir briesmīgas lamatas –
kurš no tās spēcīgāk baidās?
Vai nav vienalga ka mīlu
citus un sevi mazliet?
Laime – tā steidzas uz priekšu,
līdz kādam tās vairs neatliek.
Vai nav vienalga, ka sapņus
dzīvē ir jāsteidzas īstenot?
Tik un tā dzīvi pavadi istabā
elpas vilcienus rēķinot.
Vai nav vienalga, ka elpu
neviens jau ar nodokļiem neapliek?
Tik un tā – grozies kā gribi,
elpas man šodienai nepietiek.