Es rakstu Tev kārtējo vēstuli, kuru nenosūtīšu. Nezinu, varbūt man bail būt mīlētam un mīlēt. Varbūt vienkārši mana pēdējā pastmarka būs lietus laikā samirkusi un ielipusi bikšu kabatā. Varbūt tā būs bijusi pēdējā pastmarka pasaulē. Nē, tā vienkārši būs bijusi ar īpašu mērķi. Tā bija domāta tieši tur un neviena cita pastmarka šo vietu nevarēs aizņemt.
Šī vēstule iegulsies atvilktnē kopā ar 11 citām, kuras nenosūtīju. Un kopā ar to neskaitāmo vēstuļu kaudžu spokiem, kuras biju gatavs nosūtīt, bet ieraudzīju Tevi aizejam ar citu. Es tās sadedzināju, skumji veroties liesmās un rakstot raudulīgu dzeju. Es tā daru joprojām. Es neesmu mainījies, tikai izaudzis. Tolaik, kad mēs bijām kopā, kad nebija tāda „Mēs”, bet tikai „Tu un es”, es centos mainīties. Es mainījos un tikai tad, kad izjuka „Mēs” un arī „Tu un es” palika par apšaubāmu vārdu salikumu, sapratu, ka nevajadzēja mainīties. Vajadzēja izaugt. Izaugt no sāpēm, bailēm. Izaugt no šaubām.
Rasas lāsēs es redzēju cerību, joprojām lieliski zinot, ka cerību nav. Tikai slapjas kājas pa savu rasu, savām cerībām agros rītos bradājot. Cerību pērlītes piespiedās kājām un likās, ka solis paliek vieglāks.
Drīz vien es pamodos slims. Nāves murgi mani bija mocījuši visu nakti. Šausmas sējošs nezināms kaut kas vēlās man pāri un smacēja. Taču tas nebija tas sliktākais. Man pretī sniedzās roka. Tava roka, kas centās man palīdzēt, taču es nespēju to sasniegt. Vai arī nevēlējos? Vienmēr taču viens pats ar visu esmu ticis galā pats. Un tomēr tā dēl es vienmēr esmu vairāk zaudējis, nekā būtu spējis iegūt.
Atceros to nakti, kad mani pamodināja Tava sms. Es gulēju gultā, sarāvies kā embrijs un murgoju. Pamostoties un izlasot ziņu, man likās, ka murgs turpinās. Tā nu tas bija. Atbildes joprojām no Tevis nav. Un nebūs. Es šo vēstuli nenosūtīšu, Tu to nesaņemsi, stāsts beigsies un Tu turpināsi dzīvot laimīgi, atceroties, ka kādreiz biju tāds es.
Es aiziešu klusi kā suns, asti kājstarpē ierāvis un meklēšu iespēju dzīvot tālāk. Domas maisīsies prātā, viena par otru naivāka un muļķīgāka, līdz sapratīšu, ka tie nebija tikai vārdi. Es tiešām nespēju bez Tevis dzīvot. Gaiss liekas spiedošs un lēni smacē, ūdens nedod veldzi un rokas sažņaudzas ilgās, taču tām vairs nav spēka. Ne ilgām, ne rokām.
Klusi, rokās sažņaudzis senu dāvanu maisiņu, kuru no Tevis saņēmu Lieldienās, es aiziešu pretim saulei, meklēt vietu, kur saskaras Zeme ar Debesīm. Bet es nesasniegšu šo robežšķirtni. Pārguris es aizmigšu ozola pavēnī un pārvērtīšos vējā. Klusi es apskaušu Tevi un maigi noglāstīšu ar siltu pūsmu. Tu sapratīsi, ka tas būšu es, jo atcerēsies kā kādreiz es mīlēju spēlēties Tavos matos.
Nē, nekas no tā nebūs. Es šo vēstuli pat neielikšu atvilktnē. Vēl mirklis un to apņems maigas liesmu mēles. Es sadedzināšu savas ilgas un aizmigšu to dūmos. Aizmigšu, paliekot…
…mūžīgi Tavs
Tevi mīlošais.
#KartonaTramvajs 