Archive for the ‘Kalibrēts neprāts’ Category

Tauriņš

Posted: maijs 30, 2014 in Kalibrēts neprāts

Es vēlos būt tauriņš. Pacelties pāri ikdienai. Pacelties, spārnos pacelties un aizlaisties. Tikai lūdzu atpakaļ neskaties. Es būšu tauriņš. Maigu pirkstu pieskāriens Tavam pavasara pulsam. Tumša dzimumzīmīte lūpas pašā kaktiņā. Mazs atgādinājums par nesušo un pagājušo. Es būšu tauriņš. Baltiem spārniem un melniem punktiem, sarkanām asinīm un pelēku žulti. Bet Tu redzi tikai baltus spārnus un melnus punktus.

Esmu noguris tauriņš ar salipušiem spārniem. Pagātnes lipekļi, ķipekļi, rupekļi un citi pretekļi tajos saspļāvuši savas negācijas un saķipinājuši manus sapņus par uzbrukumu mākoņiem. Es vēlos vēlreiz tiem pieskarties. Mākoņiem. Rozā, baltiem un pelēkiem. Melniem, bet mīkstiem. Manējiem. Lūdzu neturiet mani, nepiesieniet, man laiks tuvoties mākoņiem.

Esmu izmisis, smaids ir izdzisis, par prieku esmu aizmirsis un tik maz kas jauns noticis. Esmu tagadnē iestidzis. Piedod, bet man tas ir apnicis.

Atceries?

Posted: novembris 26, 2013 in Kalibrēts neprāts

Turpinājums no Pagrabs.

Kādurīt es pamodos. Kā bērns sarāvies čokurā es biju aizmidzis savā bumbu patversmē. Savā Pagrabā. Silts, joprojām silts. Oranžie ķieģeļi, kas pārklājušies sūnām padarīja to vēl maigāku, nekā kādreiz. Bet tas vairs nav mans pagrabs. Patiesībā – nekad nav bijis. Manas ir tikai atmiņas par to, cik pagrabā bija silti.
Es kādurīt pamodos. Man bija silti. Man nekad vairs nav salis kopš brīža, kad ļāvu citiem dzīvot manu dzīvi manā vietā. Un arī brīdī, kad es atkal uzņēmos savas dzīves vadību, aukstums un tukšums bija kļuvis par tik neatņemamu manu daļu, ka es to vairs nejutu. Es turpināju gulēt, sarāvies čokurā un domāt par to, cik kādreiz bija labi un… kāpēc tā vairs nav?
Atceries, es teicu, ka pagrabs sabruka? Es meloju. Nē, ne tev. Es meloju pats sev, jo man bija bail tur atgriezties, bet tev… tev es tikai pateicu to, kam biju noticējis. Pagraba vairs nav. Manis vairs nav. Nekā vairs nav. Nekā, kam būtu nozīme.
Atceries? Es teicu, ka kādurīt pamodos? Es meloju. Es visu laiku biju nomodā, jo nespēju aizmigt. Kliedzošas šausmas lodā manā galvā kā pārbaroti tarakāni, kas rijības inerces dēļ turpina sagremot manas mazākās jūtu izpausmes. Manas mazākās domas un tos vājuma brīžus, ko veselā pasaule dēvē par veselo saprātu. Iespējams, ka tā ir vienīgā vājība, kura man nepiemīt.
Atceries, es teicu, ka dzīvoju melos? Es sameloju.
Atceries? Es stāstīju par oranžiem ķieģeļiem, kurus pavasarī apņem sniegpulkstenīšu pulki? Es meloju. Vai nedaudz sagrozīju faktus. Tas biju es, kas katru pavasari devās sniegpulkstenīšu medībās un ieraka tās zemē pie pagraba, klusi lūdzot Kādam Tur Augšā, lai atdod to, kas man lika dzīvot. Lai atdod to, kā dēļ es mīlēju dzīvi.
Atceries? Es dziedāju par alvas zaldātiņiem? Atceries? Mazus kaķēnus baro ar siltu pienu… Ar ko barot mazu cilvēku mazos sapnīšus, lai tie nenomirtu? Ne cilvēki, ne sapnīši…
Atceries… Es teicu, ka manī nav ne kripatas taisnības un, ka es dzīvoju atmiņās un mīlu vien tos dažus dzīves kadrus, kurus gala versijā režisors izgrieza? Jā, tā bija taisnība. Vismaz man tā šķiet.
Atceries? Bija auksta pavasara diena un mēs stāvējām parkā, sarkaniem deguniem, skūpstījāmies un es solīju tevi mīlēt mūžam? Tu neticēsi, bet… es toreiz nemeloju.

Izkaisi mani pār pasauli

Posted: Oktobris 8, 2013 in Kalibrēts neprāts

Man pietrūkst tikai saules rieta, kad Tu manos apskāvienos atbildi manām jūtām. Man pietrūkst tikai vēl vienas elpas. Vēl viena sapņa, pēc kura tiekties un kura dēļ dzīvot. Viss izgaist tālumā, atstājot pelēku mākoni. Izpīpēta cigarete mētājas pelnutraukā. Nodeguši solījumi un sapņi izkūp un trīcošās rokās mirdz pēdējā cerība, kas niknumā un sāpēc tiek mesta pret sienu. Man nevajag neko. Nevienu. Vairs man neko nevajag. Ir labi, kā ir. Tāls ceļš priekšā. Atkal. Tu nekad nebūsi mana, es nekad vairs nebūšu Tavs. Kas vainīgs? Rīts, kurā pamostoties sapnis bija beidzies. Izsmēķis gultā gruzdēja, klusi atņemot man kājas. Es vairs nespēšu nekad skriet Tev pakaļ un kaisīt rožlapiņas zem Tavām kājām. Vairs nekad nespēšu nest Tevi pāri 7 tiltiem. Kroplība ieēdusies manā dvēselē paņēma mani sev līdzi. Tu neesi slimnīca, Tev kropļus nevajag. Arī man sevi nevajag. Es vēroju, kā pārvēršos oglē un man paliek silti. Te dziļi iekšā  es jau esmu izdedzis, nu deg arī mana čaula. Esmu sasniedzis plnību. No zemes nācis, par zemi…

Nagi pret stiklu lēni noslīd, plēšot pušu manas ausis. Tu klusē. Tavā vietā raud stikls. Tu to vairs neproti. Tu to vairs nespēj. Un es nespēju klausīties. Es saraujos un izplešos tēlotā vienaldzībā, lai arī kaklā mutuļo asinis, uzvārīdamas mani izmisuma liesmās. Viss ir kārtībā. Viss ir labi. Viss ir meli.

Neticami daudz atklātības parādās vientuļnieces asaras būtībā, kas izsmērā tušu pelēkā līnijā uz vaiga. Neticami daudz sāpju atbalsojas katrā šķīvja lauskā, kas pieskaras zemei. Neticami daudz patiesības Tu noklusē tik skaļi, ka man no tā visa plīst pušu ausis. Tu domā es nedzirdu. Tev ir taisnība. Es nedzirdu. Bet es zinu.
Lūpas. Sakniebtas baltas. Acis tīklojas sarkanos pavedienos. Ar to ir par maz, lai es noticētu. Ar to ir par daudz, lai es vēlreiz pajautātu. Ar to pietiek, lai mēs katrs ietu savu ceļu. Vienīgi jocīgi, ka nonākot strupceļā, ceļš atpakaļ pazūd. Tu nekad neatkāpsies, es nekad nepiekāpšos. Tu nekad nebūsi tā, kas atbildēs, es nekad vairs nejautāšu.
Gads. Vēl viens pagājis gads. Tu paliksi Tu, bet es… es nekad vairs nebūšu es pats.

Kāpēcīša neprāts

Posted: jūnijs 11, 2013 in Kalibrēts neprāts

Vai cilvēks ir vientuļš tāpēc, ka viņam patīk tādam būt, vai vienkārši viņš jau paspējis pārāk daudz vilties šai pasaulē un vēlas sev aiztaupīt jaunu vilšanos?
Kurā brīdī lai pasaulei pasaka, ka tev pietiek ar to, ko tā devusi, lai atbildē saņemtu, ka tā vēl nav paņēmusi visu, ko tā vēlas?
Kad nepietiek ar vārdu “Pietiek?” un kad ar vārdiem “Man vienreiz pietiek!”, ir pateikts par daudz?

05.06.2013

Posted: jūnijs 5, 2013 in Kalibrēts neprāts

Es dažreiz esmu kā pieskāriens – te vietā, te jau atkal nevietā.

05.06.2013

Posted: jūnijs 5, 2013 in Kalibrēts neprāts

Es dažreiz esmu kā pieskāriens – te vietā, te jau atkal nevietā.

Usually we show our lack of empathy without even realizing that we’re making things even worse. We’re just trying to help. But that’s not a solution for everybody, every time every, day and in every way. Sometimes helping, supporting, makes things only worse. And the worst part is that you’re now creating a borderline against people that care about you, and – people that you care about. Wow, that’s a little bit fucked up world, isn’t it?

So You’re saying – “there’s always solution”, “You know what to do”, “You need to think more about yourself”, “You’re strong enough to deal with this”, even – “you’re pretty, you’re smart, there’s no way you can’t find solution”… And now it’s time for some quote. “How ever,the message they send in these comments, what ever they realize it or not, is”There is no problem here, your feelings do not matter.” It dismisses the person’s feelings by explaining there is nothing to be upset about. That’s a powerful message. [..] The solution’s easy so SUCK IT UP! Wouh… I think what ever they realize it or not that shows real lack of empathy. I’m not saying I never done the same. [..] Many times when someone is expressing their feeling what they really need is just to be heard and to be listened to. [..] “It’s ok to not be ok. It’s ok to be frustrated… and hurt. You don’t need to feel ashamed over those emotions”. It’s a very self destructible cycle to feel hurt and frustrated and then to feel shame about being hurt and frustrated.” [quote from Tessa’s YouTube channel].

Even I can’t be OK all the time. Like always I’m living in my world of dreams and fairytales and I’m happy. Until the moment I wake up and realize that real world has to much pain. Then I remember reason why I created my own world. The reason why am I’m living on the cloud of dreams. And then I realize that I can be happy only in my imagination. In real world I’m getting more and more self destructive. And can I say this to someone? GOD NO! They wont listen. They will answer “You’re just thirsty for attention”. Anyway – “There’s no problem in here! Your pain does not matter.” and sometimes even worse – “Hey, you’re too stupid to realize how to handle your problems, so I did it for you – I even did a blueprint so even someone as stupid as you could deal with this problem.”. But all I need is just to be listen and to be given time to take myself in hands.

Look, Even strongest one’s can’t be strong all of the time. Just CAN’T. Breaking down doesn’t mean you’re weak, it just means you’re human. Strong enough to realize that “It’s ok to not be ok.”. Strong enough to stop for a minute and do some self-repair. Strong enough to be ok with not being perfect. Strong enough to get up after falling. Strong enough to be weak.

Balts

Posted: maijs 19, 2013 in Kalibrēts neprāts

Vai zini? Agrāk man likās, ka esmu lielu pateicību parādā pasaulei, ka tā man ir devusi dzīvību, bet tagad… Tagat es jūtu, ka pasaule ir parādā man tādēļ, ka devusi man eksistenci, nevis dzīvi.

Ir viegli izkrāsot dzīvi kā krāsojamajā grāmatā, punktu pa punktam aizsmērējot ar krāsu ik katru mazo placīti, kura esamību sirds nolietojuma dēļ vairs nepanes. Es vēlētos samīļot baltos tauriņus tāpēc, ka viņi ir tik tīri… Tik… Neaizkrāsoti. Man gribas pieglausties sniegpulkstenītēm, jo tās pamostas tīras un smaidoši viz pretī pelēkā sniegā. Es gribu iebāzt kabatā sauli, kas nodzeltējusi, sasildot manas plaukstas agros rītos. Es gribu tik daudz. Sauciet šo par gaišo pasaku, ja vēlaties, bet manai pasaulei es vēlos atņemt visas krāsas. Lūdzu, atstājiet visu baltu, neaizkrāsotu, lai baltie tauriņi paliek balti. Nekrāsojiet tos… Lūdzu… Viņiem salips spārni un tie kritīs. Gluži kā es.

Nekrāso tauriņu. Viņš ir skaists arī balts. Nekrāso dzīvi – tā nodzeltēs pati. Nekrāso manas jūtas, tās aizlidos kopā ar mani, baltiem spārniem aizvēdot nebūtībā. Es esmu piedzimis balts – man citu krāsu nav, es tikai mānos.

What I have to say

Posted: maijs 17, 2013 in Kalibrēts neprāts

What I have to say for all people wanting me to explain WTF is wrong with me?

Hell, here’s my answer:

Doesn’t like it? Sorry. Even stronger ones can be tired.