16. novembris
Kā pa miglu atceros, ka man Reinis kaut ko deva, ka Reinis kaut ko zināja, bet es neatceros kas tas bija. Prāts ir tīrs kā izslaucīts un skatiens tukšs un stiklains. Es cenšos sakopot domas, cenšos atcerēties. Es zinu, ka man ir krātuve sīkumiem – lupatās ietītas manas burtnīcas, kurās rakst savu dienasgrāmatu, daži zīmuļi, kurus atnesa viņa un tas, ko es vakar tur noglabāju vai vismaz vēlējos to izdarīt, bet manā krātuvē nav nekā jauna. Ar domu, ka manā dzīvē iztrūkst kas svarīgs, bet es neatceros to, kas tas ir un neatceros kāpēc es to neatceros, es aizmiegu radiatora apskāvienos.
Pulkstens 11 mani pamodina dobjš klauvējiens pie durvīm. kas nozīmē, ka man jādodas uz sarunām ar ārstu. Ja Tu zinātu kā esmu no tā noguris. Viens it kā vesels cilvēks pratina vienu it kā slimu cilvēku, cenšoties panākt, ka it kā slimais atzīsies, ka viņš ir slims. Es to nesaprotu. Vai mocīt kādu citu un likt viņam sev iegalvot, ka viņš ir briesmīgs tāpēc, ka baidās no smiltīm, ir labi? Vai tas ir pareizi? Vai tā dara veseli cilvēki? Es nekad neesmu sapratis psihiatriju – manā skatījumā tas ir kas līdzīgs bērnam, kas izrauj skudrai kājas un pēc tam viszinīgi stāsta, ka skudra nevar paiet tāpēc, ka tai nav kāju.
Kamēr es sēžu rindā, pie manis pienāk Reinis, iespiež kaut ko plaukstā un, to saspiežot, nočukst: “Es zinu kas notika, bet Tu nedrīksti aizmirst…”. Tik pat pēkšņi kā parādījies, Reinis ir prom.
Es atveru plaukstu un es atceros… Atceros zīmējumu, atceros Viņu, atceros smiltis, atceros sudrabainas haizivis, atceros mirgojošas lampiņas, atceros 
durvis ar 45. numuru. Atmiņas man cauri izskrien kā karsts vilnis, kam
seko auksts šausmu vilnis, apjaušot, ka viņi man to visu atņēma. Atņēma
atmiņas, atņēma zīmējumu, atņēma manu patieso ceļu uz sevis atrašanu. Man plaukstā guļ pienene.
Kad pa durvīm iznāk Melānija, es pieceļos un mērķtiecīgi dodos telpā bez uzaicinājuma. Dakteris runā pa telefonu un viņa balss ir satraukta.
“Pacients 111-193 nav uzņēmīgs pret noteikto terapiju. Medikamentu kurss nesniedz rezultātus ne atsevišķi, ne komplektācijā ar elektrostimulācijas metodi. [..] Ak Kungs, jūs laikam manī vispār neklausaties? Es jums vēlreiz saku – viņš neko neņem pretī – mēs viņam pumpējam iekšā trankvilizatorus kā gorillas tēviņam, lietojam hipnozes un elektrošoka terapijas, bet tam nav rezultāta! Es lūdzu, nē, ES PIEPRASU jums sniegt man atbildes! KO MAN ELLĒ RATĀ DARĪT AR VIŅU TAGAD?”
Dakteris apsēdās uz galda malas un ar plaukstu aizsedza pieri un dziļi ieelpoja. Paskatījies uz mani, viņš apgriezās, piegāja pie skapja un izņēma no tā pudeli brūna dzēriena un glāzī un, apsēdās krēslā pie galda. Lejot dzērienu sev glāzē, viņš vīzdegunīgi izmeta: “Es jau labprāt piedāvātu arī Tev, Ansi, bet…”
“Jūs lieliski zinat, ka es kā vienmēr atteikšos.” es skaļi un skaidri pabeidzu teikumu viņa vietā.
Dakteris sastinga un skatījās manī ar tādu skatienu, kāds ir naktī pārbiedētam meža zvēram. Šis bija pirmais sakarīgais teikums, kuru biju pateicis kopš mani uz šejieni atveda. Mani nemaz nepārsteidza, ka viņš izskatījās nobijies, nevis priecīgs. Man sen jau nav ticības, ka esmu vajadzīgs pasaulei ārpus sienām. Un arī šeit es esmu vajadzīgs tikai kā ķeksītis kāda atskaitēs un palātas aizpildīšanai. Viņiem taču jāpilda plāns. Jāaudzē skaitļi, nevis jāarstē.
“Dakter! Es vēlos atgūt savu zīmējumu. Es visu atceros un vēlos atgūt zīmējumu!”
Dakteris nobālēja un tajā brīdī pasaule man apkārt satumsa.
#KartonaTramvajs 