Sociopāta dienasgrāmata 15.11

Posted: novembris 15, 2015 in Sociopāta piezīmes

15. novembris

Man ir zudusi spēja izskaidrot notiekošo, jo vairs nezinu kas ir īsts un kas nē. Apmāto vilciens mani ir atvedis galapieturā un te ir auksti. Sienas, kas ir bālas kā nāve un mīkstas kā vecmāmiņas pieskāriens, ir piesūkušās simtiem baiļu un šausmu, līdz tu vairs nezini vai tiešām esi traks vai tevi tikai par tādu uzskata.

Atmiņas ir sajaukušās ar tagadni bezveidīgā masā, kuru es vairs nesaprotu.

Tu neticēsi, bet vakar es satiku Reini. Viņš teica, ka viņš zin par ko es domāju un pēc kā es ilgojos. Es viņu nesapratu. Es nekad neesmu viņu sapratis, bet viņš vienmēr teicies, ka zin visu, redz visu un ir radījis visu. Vienmēr līdz arī viņš nonāca 45. kabinetā. Pēc tam viņam mainīja “brokastu ēdienkarti”, kā Tu to mēdzi saukt. Jā, viņam izrakstīja sauju ar citām zālēm. Reinis vairs nestāsta, ka ir Dievs. Viņš sēž krēslā, šūpojas tajā un stiklainām acīm skatās uz pasauli, šķietami redzot tai cauri un garām. Bet es sāku Reinim ticēt. Viņš tiešām zin vairāk, nekā citi. Vakar Reinis man iespieda rokā salocītu papīra lapu un teica, ka viņš zin pēc kā es ilgojos. Welcome%2BTo%2BThe%2BIsland%2BOf%2BMisfit%2BToys[1]

Es, protams, iesākumā neticēju viņam. Mūs ir iemācījuši kādiem jābūt, lai mūs uzskatītu par veseliem. Mēs nedrīkstam ticēt viens otram, mums ir jāapšauba katrs otra teiktais vārds un jāsauc vienam otru vārdos, kādos mūs sauc personāls. Tāpēc Tu vari mani saukt par Ansi. Tāpēc mani šait dēvē par Ansi. Bet ne par to ir stāsts.

Kad es iegāju savā palātā, apsēdos stūrī un atritināju papīra lapeli, uz tās bija uzzīmēta noziedējusi pienene, kuras pūkas izpūš vējš un klāt pierakstīti vārdi, kurus es nekad neaizmirsīšu. Tos teica Viņa. Tu. Kāda. Es neatceros – es baidos, es ilgojos.

Es pamostos nakts vidū. Manas rokas ir piesietas gultai, mana mute ir aizbāzta un mans kliedziens iesprūst man rīklē. Es redzu durvis, no kurām mēs visi baidamies – tādas ir tikai vienas visā slimnīcā. 45.numurs šķiet ir izspiedies tām cauri un redzams arī no iekšpuses. Es neatceros kas bija pirmais – asaras, kas apmigloja manu skatienu, vai spuldzīšu raustīšanās, kas apmigloja manu domāšanu.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s