Sociopāta Dienasgrāmata. Piezīmes. Gads un vairāk…

Ir pagājis vairāk, nekā gads, kopš šeit neko neesmu rakstījis. Es labošos, es labošos, es…  Es atsākšu rakstīt atskaites un atsākšu domāt kā kādreiz. Es…

Es baidos… Sudraba haizivis asiem un asiņainiem zobiem joprojām spieto ap mani tajos bezdibeņos, kurus redzējām tikai mēs divi. Katram savi, bet abiem tik līdzīgi. Mūsu iekšējie dēmoni sudraba spurām un marmora ilkņiem. Kāpēc tāda tieksme izrādīties tam, ko redzējām tikai mēs divi?

Man bail… Melnas acis mani uzlūko no melna bezdibeņa. Un pat smaids vairs nesniedz glābiņu – viņas vairs nebaidās, viņas ir ieradušās pēc manis…

Ir pagājis gads un vairāk, bet esmu tur, kur sākumā… Ar smiltīm rokās, ar šausmām acīs un pierakstītām kladēm.

Pusdienās ir zirņu biezputra, bet es nespēju to pat uzlūkot, jo tā man uzdzen riebumu. Sanitārs mani lamā un cenšas iebarot man to veidojumu, kas izskatās pēc vēmekļiem vēl pirms tā nonākusi manā kuņģī. Es nevaru, nevar, nevaru!

Man blakus atveras bezdibenis un viņas mani tur gaida, zibinot savas sudraba zvīņas…

“Ansi, varbūt man palūgt priekš Tevis ko citu? Tev beidzot jāēd, viņa vairs neatgriezīsies, viņa ir prom”.

Es pazīstu šo balsi, pazīstu šo sievieti. Es tikai nepazīštu to Ansi, ar kuru viņa runā, skatoties man acīs.

Dakterei taisnība. Ir pagājis gads un varbūt daudz vairāk, kopš viņas vairs te nav.
..