Es skatos kā trīc loga rūtis, kad telpā sastingst gaiss. Šķiet, ka viss gaiss pārvēršas vibrācijā un tāpēc es nevaru paelpot. Gaiss garšo pēc metāla. Tu zini šo garšu pat tad, ja nekad neesi centies saprast kā garšo metāls, tu vienkārši zini.
Gaisma noraustās un es jūtu kā gaisā uzvirmo jautājums. Es to nedzirdu, es to sajūtu, tas trīsuļodams peld pa gaisu, pieskaras maniem nogurušajiem plakstiņiem un tikpat virmojoši aizpeld atpakaļ, no kurienes nācis.
“Ansis, mani sauc Ansis…” es cenšos pateikt, bet vārdi iesprūst kaut kur kaklā un es tā vietā izmetu pāris neartikulētu skaņu.
Savādi, es neredzu kā sanitārs pagriež kādu kloķi kontroles panelī. Es to arī nedzirdu. Es vienkārši zinu.
Vai varbūt tā uz manu prātu spēlē 45.palātas mazbudžeta saulzaķīšī, kas dzīvo lētos spuldzīšu numuros un atdodas par kilovatiem katram, kam nav žēl par to samaksāt…
Es tā vēlētos visu sākt no jauna. Pirms haizivīm, pirms smiltīm, pirms virvju čūskām, kas mani ievilka tumšākajā nostūrī, pirms paisuma, pirms es nonācu šeit. Es labāk vēlētos, lai es atkal mācētu runāt, bet nezinātu ko teikt, nekā tā, kā ir tagad, kad zinu ko teikt, bet vairs neprotu to pateikt. Mani pirksti neveikli klauvē pa iedomātu tastatūru, cenšoties pierakstīt manus vārdus, jo paša lūpas vairs mani neklausa. Šķiet, ka es esmu attālinājies no visiem, bet visvairāk no sevis. Savādi, ka šo gadu laikā, ko pavadu šeit, es esmu vairāk zaudējis veselā saprāta, nekā to ieguvis.
Spuldzītes noraustās un mana apziņa atkal aizpeld…
#KartonaTramvajs 