###

Posted: Decembris 13, 2013 in lirika

Iepūt man acīs skaistāko miglu,

Saki, ka viss būs kā senāk.

Atļauj man sapņus pašam dzenāt.

 

Saki, ka atceries kā bija mīlēt-

Sāpīgi, saldi, naivi un truli.

Kur ir šis Romeo, kam blakus guli?

***

Posted: Decembris 13, 2013 in lirika

Mīļā, es apsolu nepieskarties-

Man bail Tevi salauzt

Vēlreiz.

 

Mīļā, es apsolu paklusēt-

Man bail Tevi sāpināt

Vēlreiz.

 

Mīļā, es apsolu nemīlēt-

Man bail Tevi pazaudēt

Vēlreiz.

 

Atceries?

Posted: novembris 26, 2013 in Kalibrēts neprāts

Turpinājums no Pagrabs.

Kādurīt es pamodos. Kā bērns sarāvies čokurā es biju aizmidzis savā bumbu patversmē. Savā Pagrabā. Silts, joprojām silts. Oranžie ķieģeļi, kas pārklājušies sūnām padarīja to vēl maigāku, nekā kādreiz. Bet tas vairs nav mans pagrabs. Patiesībā – nekad nav bijis. Manas ir tikai atmiņas par to, cik pagrabā bija silti.
Es kādurīt pamodos. Man bija silti. Man nekad vairs nav salis kopš brīža, kad ļāvu citiem dzīvot manu dzīvi manā vietā. Un arī brīdī, kad es atkal uzņēmos savas dzīves vadību, aukstums un tukšums bija kļuvis par tik neatņemamu manu daļu, ka es to vairs nejutu. Es turpināju gulēt, sarāvies čokurā un domāt par to, cik kādreiz bija labi un… kāpēc tā vairs nav?
Atceries, es teicu, ka pagrabs sabruka? Es meloju. Nē, ne tev. Es meloju pats sev, jo man bija bail tur atgriezties, bet tev… tev es tikai pateicu to, kam biju noticējis. Pagraba vairs nav. Manis vairs nav. Nekā vairs nav. Nekā, kam būtu nozīme.
Atceries? Es teicu, ka kādurīt pamodos? Es meloju. Es visu laiku biju nomodā, jo nespēju aizmigt. Kliedzošas šausmas lodā manā galvā kā pārbaroti tarakāni, kas rijības inerces dēļ turpina sagremot manas mazākās jūtu izpausmes. Manas mazākās domas un tos vājuma brīžus, ko veselā pasaule dēvē par veselo saprātu. Iespējams, ka tā ir vienīgā vājība, kura man nepiemīt.
Atceries, es teicu, ka dzīvoju melos? Es sameloju.
Atceries? Es stāstīju par oranžiem ķieģeļiem, kurus pavasarī apņem sniegpulkstenīšu pulki? Es meloju. Vai nedaudz sagrozīju faktus. Tas biju es, kas katru pavasari devās sniegpulkstenīšu medībās un ieraka tās zemē pie pagraba, klusi lūdzot Kādam Tur Augšā, lai atdod to, kas man lika dzīvot. Lai atdod to, kā dēļ es mīlēju dzīvi.
Atceries? Es dziedāju par alvas zaldātiņiem? Atceries? Mazus kaķēnus baro ar siltu pienu… Ar ko barot mazu cilvēku mazos sapnīšus, lai tie nenomirtu? Ne cilvēki, ne sapnīši…
Atceries… Es teicu, ka manī nav ne kripatas taisnības un, ka es dzīvoju atmiņās un mīlu vien tos dažus dzīves kadrus, kurus gala versijā režisors izgrieza? Jā, tā bija taisnība. Vismaz man tā šķiet.
Atceries? Bija auksta pavasara diena un mēs stāvējām parkā, sarkaniem deguniem, skūpstījāmies un es solīju tevi mīlēt mūžam? Tu neticēsi, bet… es toreiz nemeloju.

ЧТО ДЕЛАТЬ!?

Posted: novembris 20, 2013 in Citāti

Однажды ночью великого писателя Достоевского разбудил телефонный звонок:
– Федя, это я, Чернышевский, у меня сегодня первая брачная ночь,
ЧТО ДЕЛАТЬ!?
Этой же ночью Достоевский написал роман “ИДИОТ”.

divas lietas

Posted: novembris 12, 2013 in lirika

Par divām lietām valda uztraukums,

Par divām citām – klusums baida.

Vai draudzībai ir noilgums?

Kur nokrīt asara pēc smaida?

 

Par divām lietām baidos ļoti,

Ka brīžiem nejūtos vairs laimīgs.

Kāpēc ir ļaudis sašķiroti

Un kurš pie visa tā ir vainīgs?

Padoms dialoga formā.

Posted: Oktobris 19, 2013 in lirika

– Esmu nedaudz par labu pasaulei šajai

Un nedaudz par labu tā ir manai dvēselei spalgi skaļai.

– Tad palaid to vaļā!

Psihoze nr. 15

Posted: Oktobris 19, 2013 in lirika

Es neesmu iesprostots apziņas mūros,

Lai arī bailīgi joprojām pie tiem turos.
* * *
Mīlestība ir mirusi
es pats tai izraku kapu,
Tu parakstīji miršanas apliecību
un sadedzināji šo lapu.
Bet dzīve bez mīlas –
man tas ir Tabu,
tāpēc mīļā, piedod,
bet es aizeju ar labu.
* * *
Antiņš uzjāja stikla kalnā,
bet princeses nav un nebūs.
Tikumība, kaut arī relikvija –
tā vientulībā nepūst.
* * *
Atceries, kā toreiz uzvaru ņēmām
spēlējot desās ar nazi pa vēnām?
Pēc tās reizes kopīgi lēmām –
Uzvaras mači būs jāspēlē… lēnām…
* * *
apmetums, uzmetums,
vēlviens pārpratums,
pusotrs pārmetums
un vietas neatliek mums.
Kam no tā ieguvums,
kura kontā ir zaudējums
mīlas banķierim iestājies aptrakums –
manā kontā ir radies iztrūkums.
Sajukums.
Satraukums.
Konservēts noslēpums
mana bilance – pat man tagad pārsteigums.

Man šodien noritēja viena asara. Skopi. Vīrišķīgi skopi. Šo asaru veltu Tev. Bet nedomā, ka esi vainīga pie tā. Pateicoties Tev. Mana sirds atkūst. Pateicoties Tev. Viena asara. Nav daudz, tikai mazs sākums. Nav tā, ka es būtu nejūtīgs, bet dzīve man ir iemācījusi savas jūtas paturēt pie sevis. Veidot iekrājumus tā teikt. Vīrišķīgs idiotisms, vai ne?
Tu domā, ka esmu nejūtīgs.Vai to, ka manas jūtas ir materiāli deformētas. Tā nebūt nav. Neredzams nenozīmē neeksistējošs. Tāpat kā gaiss. Tāpat kā Dievs (vari to saukt kā gribi – par Dievu, Kosmosu, Likteni, Budu – bet mēs visi taču ticam kaut kam augstākam, kaut kam acij netveramam). Neredzams dažreiz ir vēl svarīgāks par redzamo. Un neredzamais dažreiz ir tik trausls, ka tas jāglabā rūpīgi, jo rūpīgi. Tāpat ir ar manām jūtām. Man tādas ir, bet es tās glabāju, Tev sniedzot tikai tās labākās. Kā pasniedzot skaistākos ziedus no piemājas rožu krūma. Skaistākos ziedus, cītīgi notraucot pat mazāko ērkšķi, un tad ar klusu smaidu es sniedzu Tev tos. Tu redzi manus asiņainos pirkstus un redzi smaidu uz manām lūpām un klusu pielūgsmi manās acīs. Vai Tev vajag tos ērkšķus?
Man šodien noritēja viena asara. Skopi. Vīrišķīgi skopi. Ziedā, ko pasniedzu Tev, bija aizķēries vēl viens pēdējais ērkšķis. Es raudu par Tavām sāpēm ar to saduroties. Ar vienu asaru. Bet īstu. No sirds. Viena asara par vienu ērkšķi. Vai vēlies, lai atstāju nākamreiz tos visus? Es sniegšu rozes ar ērkšķiem. Tikai Tev. Un raudāšu par katru ērkšķi pa asarai. Tikai Tev. Vai vēlies no manis saņemt rozes? Vai vēlies no manis saņemt ērkšķus? Vai vēlies asaras manas? Man nav žēl… Tikai pasaki ko vēlies. Man taču nav žēl Tev nekā. Rozes, ērkšķi un asaras. Visu to Tev. Visu sevi Tev. Esmu neizdevies dārznieks, bet… Tavējais.

http://www.youtube.com/watch?v=x-JQE7ri7P4

 

 

korespondence

Posted: Oktobris 9, 2013 in Citāti

 

Enģelis pusnaktī piemeties
manā zālienā krita.
Tas bija notikums nepatiess,
rīt presē būs ziņa jau cita.

Kastrēti enģeļi krīt no gaisa
– arī ir notikums samelots.
Izmeta viņus Dieviņš no maisa
kad tika pārlieku sadusmots.

Es turpinu sist pieri sienā
tas jau tiešām bija kas īsts,
kad tajā skaistajā aizvakardienā
smadzenēs vadiņi sāka plīst.

Tu ar montāžas putām rokās
steidzies to visu salabot.
Kaut kur žurnālists mokās
Cenšoties visu to pamatot.

Izkaisi mani pār pasauli

Posted: Oktobris 8, 2013 in Kalibrēts neprāts

Man pietrūkst tikai saules rieta, kad Tu manos apskāvienos atbildi manām jūtām. Man pietrūkst tikai vēl vienas elpas. Vēl viena sapņa, pēc kura tiekties un kura dēļ dzīvot. Viss izgaist tālumā, atstājot pelēku mākoni. Izpīpēta cigarete mētājas pelnutraukā. Nodeguši solījumi un sapņi izkūp un trīcošās rokās mirdz pēdējā cerība, kas niknumā un sāpēc tiek mesta pret sienu. Man nevajag neko. Nevienu. Vairs man neko nevajag. Ir labi, kā ir. Tāls ceļš priekšā. Atkal. Tu nekad nebūsi mana, es nekad vairs nebūšu Tavs. Kas vainīgs? Rīts, kurā pamostoties sapnis bija beidzies. Izsmēķis gultā gruzdēja, klusi atņemot man kājas. Es vairs nespēšu nekad skriet Tev pakaļ un kaisīt rožlapiņas zem Tavām kājām. Vairs nekad nespēšu nest Tevi pāri 7 tiltiem. Kroplība ieēdusies manā dvēselē paņēma mani sev līdzi. Tu neesi slimnīca, Tev kropļus nevajag. Arī man sevi nevajag. Es vēroju, kā pārvēršos oglē un man paliek silti. Te dziļi iekšā  es jau esmu izdedzis, nu deg arī mana čaula. Esmu sasniedzis plnību. No zemes nācis, par zemi…