Par autoru

Rīkoties kā labāk pašam vai tomēr – tā, ka pareizāk? Kas varoni atšķir no egoista? Prasme izvēlēties nevis kāroto, bet to, kas pareizi? Prasme iekulties riskantās situācijās? Prasme no tām izkulties? Vai arī tomēr – varonība ir tikai muļķība?

Varbūt lielākie varoņi ir tie, kas neizdara neko varonīgu, ja vien neskaita – katru mirkli dara to, kas ir pareizi? Jo esmu sapratis vienu – ir viegli tiekties pēc kārotā, bet grūti ir no tā atteikties tikai tāpēc, ka tas ir nepareizi.

Man nekad nav bijis bail riskēt ar dzīvību kāda cita dēļ, bet nekas nav prasījis tik daudz drosmes, kā rīkoties pareizi, nevis tā, kā liek sirds. Varbūt arī tā ir īsta varoņa patiesā formula?

Viņam bija viss – prāts, pievilcība, harizma, bet trūka tikai viena – spēja atteikties no tā, kas viņu iztukšo. Viņš labāk mīlēja bez atbildes, nekā nemīlēja vispār. Dīvaina izvēle. Iracionāla. Bet – katrs mēs esam savādāks.

Varbūt arī viņš reiz kļūs par pelēko masu un ielaidīsies attiecībās, kurās viņš remdēs vēlmi pēc mīlestības. Bet nekad, nekad viņš nepārstās mīlēt to, kuru mīl par spīti trūkumiem. To, kura bija sarežģīta, gudra, aizraujoša un skaista. To, kura viņam nepiekrita gandrīz nekad. Varbūt tieši tāpēc viņš viņu tā mīlēja.

Varbūt tāpēc, ka viņa necentās izlikties labāka, viņš centās izlikties sliktāks.

Bet viss, kas notika viņa dzīvē, ir devis mums šos stāstus par dzīvi. Dzīvi, kura aizrauj ar savu patiesumu, aizrautību un reālismu, vienlaicīgi pretendējot uz neiespējamu sapņu piepildījumu. Un tomēr viņš nepadodas. Nekad nepadosies. Un, kamēr viņam vel būs kaut nedaudz spēka, viņš nepadosies.